Stāsts ir viens no būtiskākajiem literatūras žanriem, bez kura latviešu literārās bagātības krātuve nemaz nav iedomājama. Turklāt, jāpiebilst, ka stāsts ir arī viens no lasītāju iecienītākajiem literatūras veidiem, jo mūsdienu stresa laikmetā cilvēks ir tik noslogots un iedzīts laika trūkumā, ka mūsdienu modernajam latvietim nav laika un gribas iedziļināties gara, sarežģīta romāna lasīšanā. Tomēr svarīgi ir, lai cilvēks vispār lasītu grāmatas, tāpēc kā kompromiss starp vēlmi sevi garīgi pilnveidot un vispārpazīstamo laika trūkumu mūsu dzīvē ir stāsti.
Manuprāt, stāsts ir visreālistiskākais literatūras žanrs. Romānā parasti autors gari un izjusti, ar daudziem salīdzinājumiem un epitetiem un sīki un detalizēti apraksta romāna varoņu vizuālo un iekšējo tēla būtību. Tāpat romānā tiek aprakstītas attiecīgā laika posma, kurā norisinās darbība, dažādas iezīmes. Savukārt, miniatūra vairāk ir vērsta uz izjūtu. Miniatūras jēga galvenokārt tiek balstīta uz lasītāja emocionālo bāzi, uz spēju saprast dažādu pārdzīvojumu nianses un nokrāsas. Miniatūrās parasti netiek analizēti tēli visos to aspektos, bet uzsvērts kāds konkrēts, būtisks tēla vai vides atainojums, kas tad arī tiek ņemts par miniatūras pamatu. Turpretī stāsts viennozīmīgi ir īsts sava laikmeta atainotājs, bez īpašiem literāriem izpušķojumiem. Stāsts ir reālās pasaules reprodukcija grāmatas lapaspusēs, reālās dzīves portrets, ja tā var teikt. Tas ir īss, ar noteiktu mērķi uz lasītāju virzīts darbs, kas nedaudzās lapaspusēs sasniedz gan romāna, gan miniatūras kopā ņemot rezultātu – lasītājam tiek piedāvāta viela pārdomām, izejot no autora pasaules redzējuma skatupunkta. Stāsts ļauj ieskatīties pasaulē ar autora acīm, tomēr par pamatu atstājot paša lasītāja improvizāciju laikā un telpā.
Ja mēs analizējam literatūras ietekmi uz cilvēku, tad pati pirmā saskarsme ar grāmatu cilvēkam ir jau mazotnē, kad viņš pats vēl nemaz neprot lasīt. Visbiežāk mammas vai vecmāmiņas mazulim lasa priekšā pirms gulētiešanas, tādējādi it kā veidojot tiltu starp ikdienas ritējumu un bērna sapņu pasauli. Šie vakaru stāstiņi rada mazajā cilvēkā mieru, ierosmi jaukiem, pozitīviem sapņiem, un kā rituāls tie arī disciplinē. Tomēr nevar nepieminēt, ka šo vakaru stāstu nozīme ir daudz dziļāka – tie mazulī veido pirmo interesi par literatūru, par grāmatu, pilnveido bērna radošo domāšanu, bagātina viņa pasaules uztveri. Tas nav maznozīmīgs process. Tieši tādā veidā mēs varam veicināt nākamā lasītāja interesi par literatūru vai vēl labāk – iesēt viņā to mazo iedvesmas dzirkstīti, kas tik ļoti vajadzīga rakstniekam un dzejniekam, vai jebkuram ar mākslu saistītam cilvēkam vispār. Tāpēc nevajadzētu jaunajām, modernajām māmiņām, liekot savu mazuli gulēt, aprobežoties tikai ar “multenīti” kabeļtelevīzijā, bet tomēr vakaros ar savu bērnu rast kontaktu un kopīgu pozitīvu pārdzīvojumu ar stāstu palīdzību. Vispirms jau tās noteikti ir pasakas, kas zināmā mērā arī ir stāsti, tikai tautas radīti un piesātināti ar spēcīgu fantāzijas garu. Šie pirmie stāsti dod mazajam cilvēkbērnam apjausmu par savas tautas tradīcijām, vērtībām, simboliem, kas laikam ejot nosēžas zemapziņas dziļākajos slāņos un veido cilvēkā viņa iekšējo tautas izjūtu, nacionālo pašapziņu. …