Stāstījums (izklāsts, lekcija)

Cilvēka runas valoda jeb dzīvais vārds ir ļoti bagāts un plaši izmantojams zināšanu avots [ 4 ; 110 ] - sniedzot skolēniem zināšanas par dabu, var izmantot tādas vārdiskās metodes kā, piemēram, daiļliteratūras par dabu lasīšanu, pārrunas par dabu, vai skolotāja stāstījumu par dabu [ 2 ; 40 ].
Parasti skolotāja stāstījums tiek veidots atbilstoši izvirzītajam mācību stundas mērķim [ 2 ; 41 ] un risinot savā stāstījumā noteiktus izglītojošus uzdevumus, tiek ņemta vērā bērnu iepriekšējā pieredze un intereses, kā arī konkrētā klase [ 1 ; 27 ].
Tā kā dzīvā vārda efektu nosaka ne tikai runas saturs, bet arī izteiksmes emocionālā daudzveidība, kas pauž runātāja attieksmi pret teikto, viņa pārliecības spēku, ironiju vai sašutumu utt. [ 4 ; 110 - 111 ], tad skolotāja stāstījumam jābūt emocionālam un jārada bērnos interese [ 2 ; 44 ]. Turklāt tam ir jābūt saistošam, ar spilgtu un dinamisku sižetu, jo stāstījums bez sižeta - plaši apraksti - nesaista skolēnu uzmanību un nepaliek viņu atmiņā. Vēl skolotāja stāstījumam obligāta prasība ir tēlaina un konkrēta valoda, kura pakļauta atbilstošā stāstījuma saturam, nevis kalpo par pašmērķi [ 1 ; 28 ]. Tātad tikai spilgts un interesants skolotāja stāstījums saista skolēnu uzmanību, saviļņo tos emocionāli un intensīvi iedarbojas uz dzirdes atmiņu [ 4 ; 110 ].
Bet vēl bez iepriekš minētā katram pedagogam liela vērība jāpievērš savas valodas un runas kultūras izkopšanai. Ikviena priekšmeta skolotājam jārunā pareizā literārā valodā, jācenšas atbrīvoties no dažādām vulgārām novirzēm savā valodā ( parazīt vārdiem, liekvārdības u.c. ). Skolotāja runa nedrīkst būt monotona ( jo tāda ātri nogurdina klausītājus ), tai jāplūst brīvi un ritmiski, ievērojot attiecīgos loģiskos akcentus.…