1992.gada tika parakstīta konvencijas “Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu” protokols par Ūdeni un veselību. Kura atzīst, ka ūdens ir viens no svarīgākajiem dzīvības pastāvēšanas priekšnoteikumiem, un tāpēc tam jābūt kvalitatīvam, veselīgam un pietiekošā daudzumā. Ūdeņi ir resursi ar ierobežotām spējām kvantitatīvi un kvalitatīvi atjaunoties no cilvēku iedarbības kaitīgās ietekmes.
Starptautiskās upes ir upes, kuras tek pa divu vai vairāku valstu teritorijām, ietek jūrā un kuru režīmu nosaka starptautiskie līgumi.
Kuģniecība ne vienmēr ir starptautisko upju kritērijs, jo, piemēram, Jordānas upei Vidējos Austrumos ar ir starptautiskās upes raksturs [1, 313].
Robežupes šajā ziņā ir īpaša kategorija.
Reglamentācijas jautājamos upi klasiskajos juridiskajos traktātos apzīmēja ar latīņu terminiem – flumen, rivus, bet upes dibenu ar terminu – alveus. Kuģojamas upes sauca par flumina torrentia, bet upes ar noteiktu, pastāvīgu gultni un krastiem – flumina perennia.
Pēc romiešu principa ūdens bija vispārpieejama lieta, bet upes bija visu lietošanā esošs stingri publisks īpašums – res publica. No senās Romas laika starptautisko tiesību viedokļa upe bija res publica jure gentium un ieguva šo statusu no pašas dabas pretstatā privātīpašumam res publica jure civitatis.
Tautai bija tiesības kuģot pa upi, zvejot tajā un izmantot krastu kravas iekraušanai un piestāšanai (mooring). Valstij turpretī piederēja policejiskas funkcijas un tiesības šo navigācijas izdevumu segšanai iekasēt nodevas (titulus navium).
Piekrastes īpašniekiem bija tiesības ar pretora atļauju novadīt sev daļu ūdens.
Starptautiskajās kuģojamajās upēs visas piekrastes valstis (riparian states) pēc Grocijas principa bauda kuģniecības un tirdzniecības brīvības režīmu. Džkārt starptautiskā tirdzniecības sekmēšanai civilās kuģniecības brīvības tiesības tiek piešķirtas arī citām valstīm. Tomēr tas nav obligāti [1, 313].
Saskaņā ar 1648.gada Minsteres līguma Šelda tiek slēgta Beļģijas kuģiem. Ar 1804.gada Parīzes konvenciju Reina tika sadalīta starp Franciju un Vāciju, bet ar 1972.gada 16.novembra dekrētu Francijas Konvents pasludināja par starptautiskajām upēm Šeldu un Māsu. No šī brīža tika iedibināta piekrastes valstu sadarbības koncepcija un atceltas muitas barjeras.…
