Mūsdienu starptautiskās publiskās tiesības reglamentē visas galvenās valstu starptautiskās darbības nozares: teritorijas, iedzīvotāju, valstu statusa, jūras, starptautisko organizāciju, strīdu mierīgas noregulēšanas, atbruņošanās, cilvēka tiesību, visuma izpēti un izmantošanu un daudzus citus jautājumus.
Mūsdienu starptautisko tiesību galveno, vissmagāko normu saturu, ka tas izriet no ANO Statūtiem, veido principi un normas, kas garantē starptautisko mieru un drošību, mierīgu līdzāspastāvēšanu un sadarbību starp valstīm ar dažādām politiskajām sistēmām, kā arī cilvēka tiesības.
Valstu iekšējās tiesībās normas respektīvi likumus pieņem parlamenti, bet likumpakļautības normatīvos aktus — valdības. Turpretim starptautisko tiesību normas rada valstis sadarbības, savstarpējo kompromisu un piekāpšanās rezultātā.
Starptautisko tiesību normas regulē attiecības starp visām valstīm, kā, piemēram, ANO Statūti..
Attiecības starp valstu iekšējām un starptautiskajam tiesībām.
Starp valstu iekšējām un starptautiskajām tiesībām pastāv zināma mijiedarbības un subordinācijas attiecību sistēma. Taču jautājumā par to, kurai tiesību sistēmai, starptautisko vai iekšējo tiesību, ir prioritārs spēks, pastāv divas atšķirīgas koncepcijas.
Monistiskā skola uzskata, ka vienai no šim tiesību sistēmām — vai nu starptautisko, vai iekšējo tiesību normām — obligāti jābūt ar lielāku autoritāti vai spēku. Vācu un dažkārt ari padomju pirmskara tiesību skolā pārsvarā uzskatīja, ka prevalējošs spēks ir iekšējām tiesībām. Taču šāda attieksme pret starptautiskajām tiesībām būtībā bija noniecinoša vai nihilistiska, kas pazemināja starptautiskās tiesības līdz iekšējo tiesību arējai apakšnozarei.
Saskaņā ar duālistu skolas viedokli starptautiskās un valsts tiesības ir divas atsevišķas, viena ar otru nesaistītas un autonomas tiesību sistēmas, kas viena otru neietekmē. Patiesībā tā saucamie "civilizēto tautu vispāratzītie tiesību principi", un daudzas citas normas tika pārņemtas no valstu iekšējām tiesībām, un šis mijiedarbības process nepārtraukti turpinās. Valstis, piemēram, no civiltiesībām pārņēmušas vairākas idejas un principus par titula maiņu pār teritoriju, tās iznomāšanu un servitūtiem. Nacionālās tiesas, īpaši vispārējā tiesību sistēmā, kur valsts starptautiskie līgumi veido iekšējo tiesību sastāvdaļu, pielieto starptautiskos līgumus kā dalu no iekšējām tiesībām.…
