Starptautiskās tiesības ir tiesiskās attiecības starp valstīm, starptautiskajām organizācijām., starptautiskajiem indivīdiem, kuru mērķis ir noregulēt starptautiskus jautājumus. Starptautisko tiesību jēdziena aizsākumi rodami diplomātisko attiecību attīstības procesā. Šī tiesību nozare attīstījusies no dabiskajām tiesībām. Tiesību forma ir tiesību avots, tās ir horizontālas – nav augstāk stāvošas institūcijas, vertikāli ir nacionālā likumdošana.
Starptautiskās publiskās tiesības (jus inter gentes – latīņu val.) ir līgumu un paražu tiesību principi un normu sistēma, kas regulē starptautiskā miera nodrošināšanas un vispusīgas sadarbības kārtību. Starpvalstu attiecības šajā aspektā jāsaprot plašā nozīmē - kā attiecības, kurās piedalās valstis, starpvalstu organizācijas, valstīm līdzīgi veidojumi, kā arī nācijas, kuras cīnās par savu neatkarību un brīvību un kuru mērķis parasti ir radīt suverēnu un neatkarīgu valsti. Starptautiskās publiskās tiesības ir cieši saistītas ar starptautiskajām privātajām tiesībām, tomēr tie ir dažādi tiesību veidi.
Galvenais darba mērķis ir izskatīt starptautisko publisko tiesību avotu jēdzienu un avotu veidus izmantojot dažādu literatūru sākot no J.Bojāra grāmatas “Starptautiskās publiskās tiesības” un beidzot ar avīzēs iespiestiem rakstiem.
1. Starptautisko publisko tiesību avotu jēdziens
Mūsu dienās parastā nozīmā tiesību avoti ir likumi, noteikumi, vispār normatīvi akti. Tiesību vēsturē par tiesību avotu sauc katru fakstu, kas liecina par kādas tiesību normas argāko bijumu un sabiedrības tiesisko dzīvi. Tiesību avotus mēdz devēt arī par tiesību pieminekļiem.
Starptautisko publisko tiesību galvenie avoti ir starptautiskie līgumi un paražas, bet sekundārie (mazāk svarīgie) – starptautisko tiesu un arbitrāžu precedenti, kā arī ievērojamu juristu un politiku doktrīnas.
Visautoritatīvākais starptautiskais dokuments, kurā noteikti starptautisko publisko tiesību avoti ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Starptautiskās tiesas statūtu 38.pants. Tajā noteikts šādi. “Tiesa, kuras uzdevums ir izšķirt tai nodotos strīdus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, pielieto:
1.kā vispārējās (general), tā speciālās (partikular) starptautiskās konvencijas, kas nosaka normas kuras, atklāti atzīst strīdā iesaistītās puses;
2.starptautiskās paražas kā vispārpieņemtas prakses pierādījumu, kuru tiek pielietota tāpat kā likums;
3.civilizēto tautu vispāratzītos principus (the general principles of law rwecognized by civilized nations);
4.ņemot vērā 59. panta noteikumus, - tiesu nolēmumus un dažādu nāciju augstas kvalifikācijas zinātnieku viedokļus (teachings) kā papildu avotus (subsidiary means) tiesību normu noteikšanai”. (Pēdējo avotu dažkārt sauc arī par doktrināro).…
