Starptautiskās līgumu tiesības ir starptautisko tiesību nozare, kuras normas nosaka starptautisko līgumu noslēgšanas, spēkā esamības, darbības, noteikumu mainīšanas un to pārtraukšanas kārtību.
Starptautisko līgumtiesību subjekts ir starptautiskie līgumi.
Pirmais starptautisko līgumtiesību kodifikācijas mēģinājums bija 1928. gada Havanas konvencija par starptautiskajām līgumtiesībām. Tomēr visumā pirms 1969. gada starptautiskās līgumtiesības balstījās galvenokārt uz paražu normām. Šīs normas tika kodificētas 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijā par starptautiskajām līgumtiesībām.
Konvencijas tekstu ANO Starptautisko tiesību komisija gatavoja 20 gadus. Speciālie ziņotāji no Lielbritānijas bija tādas autoritātes kā sers Heršs Lauterpahts, sers Džeralds Ficmorics un sers Hemfrijs Voldoks ( Lauterpacht, Fitzmaurice, Waldock ), kas vēlāk kļuva par ANO Starptautiskās tiesas locekļiem. Konvencijā kodificētas visumā jau agrāk vispārējās starptautiskās tiesībās ( general internacional law ) akceptētās normas. Valstis izturas pret šo konvenciju kā neapstrīdamu starptautisko tiesību avotu.
Konvencija saskaņā ar tās 84. panta noteikumiem stājās spēkā 1980. gada 27. janvārī pēc 35. ratifikācijas deponēšanas. Latvija šai konvencijai pievienojās ar LR AP lēmumu 1993. gada 6. aprīlī, mūsu valstij tā stājās spēkā ar 1993. gada 3. jūniju.1991. gada konvencijā piedalījās 59 valstis. No lielvalstīm konvencijā piedalās tikai Lielbritānija un PSRS.
STARPTAUTISKĀ LĪGUMA JĒDZIENS
1969. gada 23. maija Vīnes konvencijā par līgumu tiesībām noteikts, ka ”līgums nozīmē starptautiski rakstiski noslēgtu vienošanos starp valstīm, kuru reglamentē starptautiskās tiesības neatkarīgi no tā, vai tā ir ietverta vienā vai divos, vai vairākos savstarpēji saistītos dokumentos, un neskatoties uz to konkrēto mērķi.
…
