Starptautiskie līgumi kā tiesību avots Latvijā

Latvijai, atgūstot neatkarību deviņdesmito gadu sākumā, tika izvēlēts ceļš uz valsti, kuras pamatus veido tiesiskums un sociālais taisnīgums. Tas nozīmē, ka bija un vēl joprojām ir nepieciešams atteikties no Padomju Savienības tiesiskajām iezīmēm un pārņemt Kontinentālās- Eiropas tiesību saimes tiesību sistēmas pamatelementus. Arī atjaunotās Latvijas ārpolitikas galvenie mērķi- integrācija Eiropas Savienībā, NATO un citās starptautiskajās organizācijās uzlika valstij jaunus pienākumus. Latvijas virzībā uz dziļāku integrāciju Eiropas politiskajās, ekonomiskajās un aizsardzības struktūrās liela nozīme ir pieredzei, ko Eiropas valstis uzkrājušas pēckara gados. Stratēģiskajā ceļā uz Eiropas Savienību īpašu vietu ieņem Latvijas likumdošanas atbilstība Eiropas standartiem. Eiropas tiesību standarti visvairāk un visprecīzāk atklājas Eiropas Padomes konvencijās, protokolos un līgumos, kurus tā pieņēmusi kopš 1949.gada. Šīs konvencijas un līgumi regulē ne tikai cilvēktiesību jautājumus, bet arī citas, visdažādākās sfēras - tiesisko sadarbību, ekonomiku, sociālos jautājumus, izglītību, vides aizsardzību, kultūru, medicīnu utt.1 Dažām no tām ir īpaša politiska nozīme, citām ir mazāka, tomēr visas kopā veido noteiktu juridisku fonu, kurš ir izšķiroši nozīmīgs, lai Latvija tiktu uzņemta Eiropas Savienībā.
Darba autora mērķis ir atspoguļot starptautiskos līgumus kā tiesību avotus Latvijā. Lai šo darba mērķi sasniegtu, ir izvirzīti vairāki darba uzdevumi, proti, noskaidrot „tiesību avota ” jēdzienu, kas ļautu sekmīgāk atspoguļot un analizēt starptautiskos līgumus kā tiesību avotus Latvijā; noskaidrot starptautisko līgumu vietu normatīvo aktu hierarhijā, kā arī apskatīt konkrētus pašlaik aktuālus gadījumus, kas pierādītu starptautisko līgumu kā tiesību akta izmantošanu.
Darba sākumā tiek izvirzīta sekojošā hipotēze: Starptautiskie līgumi kā tiesību avots tiek izmantoti tikai kā tiesību forma, no kurienes iegūt informāciju par uzvedības noteikumiem. …