Cilvēka tiesību kā valsts un starptautisko tiesību veidošanās ir cieši saistīta ar sabiedrības, valsts, tās institūtu, filozofijas un vispārējo tiesību attīstības vēsturi. Tās nav skatāmas ārpus konkrētās vēsturiskās situācijas un sabiedriski politiskās formācijas.
Noteikts tiesiskais statuss katram sabiedrības loceklim, tātad nosacīti zināms „cilvēka tiesību līmenis” sabiedrībā bija jau pirms valsts rašanās. Tas izveidojās no katra dzimtas un kopienas locekļa individuālajām un kolektīvajām tiesībām un pienākumiem pret savu dzimtu, kopienu un cilti.
Daudzas demokrātiskas idejas, kas tagad veido cilvēka tiesību pamatprincipus, bija pazīstamas jau senajās sabiedrības formācijās, bija nostiprinātas rakstītajos likumos un aprakstītas daudzu laiku autoru darbos.
Mūsdienu cilvēktiesību idejas radās tikai apgaismības un pilsonisko revolūciju laikmeta filozofu darbos, kuri savukārt bieži savas idejas patapināja no seno grieķu un romiešu darbiem. Tās tika tālāk attīstītas 19. un 20.gadsimta antimonarhisko un sociālo revolūciju ietekmē, valstu un tiesību reformu progresīvas attīstības gaitā. Tāpat kā citās starptautisko tiesību attīstības jomās, starptautisko cilvēka tiesību attīstības jomās, starptautisko cilvēka tiesību kodifikācija sākās 19. un 20.gadsimta mijā. No 20.gadsimta sākuma līdz tā vidum starptautisko cilvēka tiesību attīstība un kodifikācija notika pārsvarā Starptautiskās darba organizācijas ietvaros.
Tikai 20.gadsimta otrajā pusē sākās cilvēka tiesību strauja attīstība un izveidotas mūsdienu starptautiskās cilvēka tiesības kā globāla, visaptveroša, dinamiski progresējoša normu sistēma. Sāka attīstīties efektīva mijiedarbība starp valstu iekšējām un starptautiskajām tiesībām, un otrādi- starptautisko tiesību normas bieži tiek pārņemtas valstu iekšējās tiesībās. Starptautiskā sabiedrība ar starptautisko globālo un reģionālo organizāciju un „virsvalstisko” starptautisko tiesību tiesu palīdzību piespieda valstis ieviest savās iekšējās tiesībās un ievērot starptautiskajās tiesībās noteiktos vispārējos cilvēku tiesību standartus.
Tātad par cilvēktiesībām pasaulē plašāk sāka runāt samērā nesen- pēc Otrā pasaules kara. Pasaules valstis arvien vairāk sāka atšķirties gan pēc ekonomiskās attīstības un iedzīvotāju labklājības līmeņa, gan politiskās uzbūves, pilsoņu tiesībām un brīvībām, un kultūras. Tomēr arvien skaidrāk ir iezīmējušās tiesības un brīvības, kuras būtu jānodrošina ikvienam zemeslodes iedzīvotājam neatkarīgi no viņa rases, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās pārliecības, mantiskā stāvokļa u.c., neatkarīgi no valsts, kurā viņš dzīvo. Šīs ikvienam cilvēkam nodrošināmās tiesības un brīvības sauc par cilvēktiesībām.…
