Jo vairāk attīstās starptautiskās ekonomiskās attiecības (starptautiskā tirdzniecība, kredīts, tūrisms u.c), jo aktuālāka kļūst starpvalstu naudas norēķinu problēma. Visvienkāršāk un ērtāk būtu, ja katra valsts, katrs pilsonis kārtotu itin visus maksājumus pa plašo zemeslodi savā nacionālajā valūtā. Bet izrādās, ka tā ir utopija: ne visu valstu centrālo banku emitētās naudas zīmes partneris ņem pretī. Tiek prasīta brīvi konvertējama valūta. Šim jautājumam ir gara vēsture. Bet, lai saprastu norēķinus mūsdienās, to problēmas un untumus, kaut vai īsumā jāpakavējas pie problēmas jaunākajām iezīmēm.
Zelta monētu standarts.
No pagājušā gadsimta otrās puses līdz Pirmajam pasaules karam starptautiskie norēķini stabili balstījās uz tā saucamo zelta standartu. Starpvalstu naudas norēķinus kārtoja, pirmkārt, ar zelta monētām (ņemot vērā to svaru un zelta raudzi) un, otrkārt, ar banknotēm, ko brīvi varēja mainīt pret zelta monētām jeb stieņiem. Treškārt, norēķinus, it sevišķi starp bankām, valstīm, īstenoja zelta stieņos, kam bija precīzs svars. Šo sistēmu zelta standarta ietvaros sauc par zelta monētu jeb stieņu standartu. Šī sistēma bija parocīga, jo droši varēja plānot perspektīvu. Šādi norēķini sevišķas problēmas neradīja.
Ceturtkārt, centrālā banka uzturēja ciešu samēru starp savu zelta krājumu un iekšējo naudas (zelta monētu, pret zeltu apmaināmu banknošu) pieprasījumu.…
