Viduslaikos vēstuļu nosūtīšana bija atkarīga no karaļanama, universitāšu un lielāko reliģisko ordeņu vēstnešiem. Tas tā bija līdz 16.gs., kad pirmoreiz tika noslēgts divpusējs līgums starp divām valstīm par pasta pakalpojumiem, kas ar laiku izauga par ļoti sarežģītu sistēmu, ko veidoja neskaitāmi divpusēji līgumi.
Līdz 19.gs. būtiska bija kļuvusi standartizācija un augstāka efektivitāte. Pastmarkas ieviešana1840. gadā un transporta (t.i. tvaikoņu un dzelzsceļa) pakalpojumu attīstīšana palīdzēja veicināt 1874.gadā noslēgto starptautisko vienošanos par sadarbību pasta pakalpojumu jomā. Šī vienošanās bija aizsākums šodienas Vispasaules pasta savienībai (VPS), kas ir starptautiska starpvaldību pasta pakalpojumu organizācija.
Pēdējos gados spēcīgās konkurences dēļ no visa veida komunikāciju pakalpojumu puses VPS ir noraizējusies par to, kā saglabāt savu konkurētspēju un unikālos pakalpojumus. Šīs bažas visredzamāk atspoguļojas “Vašingtonas vispārējā darbības plānā", kas tika izstrādāts 1989. gadā Vašingtonas kongresā, kā arī zemākminētajos līgumos.
Šajā referātā īsumā aprakstīta VPS un tās darbība, kā arī apkopoti tās tiesiskie instrumenti (divi akti un četri līgumi). Konstitūcijā, VPS galvenajā tiesību avotā, noteikti savienības pamatnoteikumi. Konvencija sevī ietver noteikumus, kuri pielietojumi visos starptautiskajos pasta pakalpojumos, un nolikumu par vēstuļu pasta pakalpojumiem. Šie tiesiskie akti un tajos ietvertās normas ir saistošas visām dalībvalstīm.
Citus pakalpojumus (neskaitot vēstuļu pastu) to savienības dalībvalstu starpā, kuras ir tiem piekritušas, regulē četri VPS līgumi, kopā ar to papildinošajiem noteikumiem. Tie ir saistoši vienīgi šīm valstīm.…
