Starptautiskās privāttiesības un mantojuma tiesības

Ārvalsts likuma piemērošana, pretēji visādām samākslotām teorijām, nav ne iekšzemes likuma piemērošanas atdarināšana, ne arī ārvalsts tiesību recepcija, ne arī fakta konstatācijas jautājums.1
Ārvalsts likuma piemērošanu kā tādu vairumā valstu līdz pat 19.gs. beigām un 20.gs. sākumam uzskatīja par nepieļaujamu tiesas valsts suverenitātes ierobežošanu, 2 un zināma nepatika pret šo institūtu arī mūsdienās ir saglabājusies diezgan daudzās jurisdikcijās.
Pirms sīkāk apskatam mantojuma tiesības starptautisko mantoju tiesību aspektā, vēlos pieskarties sīkākai starptautisko privāttiesību priekšraksta izpētei, kā mēdz dēvēt kolīziju normas.
Jaunā Civillikuma ievads ievērojami grozījis agrākā civillikuma (Viet. lik. kop. III d.) ievada otro un trešo sadaļu, kas runāja par civillikuma noteikumu piemērošanu un iztulkošanu un par svešu likumu piemērošanu. Jaunā ievada 25 panti šo matēriju izteic citādi, pilnīgi atraisoties no agrākā ievada noteikumiem un tā formulējumiem. Daži jaunā ievada noteikumi ir izteikti stipri lakoniski, un tas var radīt pārpratumus tiesnesim, kas, pieradis pie agrākā ievada, vēl nav skaidrībā par jaunā ievada principiem. Nolūkā novērst pārpratumus būtu ieteicams personām, kas piedalījušās pārrunās un apspriedēs, kurās izkristalizējušies jaunā ievada noteikumi, dot paskaidrojumus par ievada normām.…