XIX. gadsimtā un XX. gadsimta sākumā valūtas apmaiņā notika, balstoties uz Zelta Standartu. Zelta rezerves katra valsts fiksēja savā valūtā un garantēja iespēju valūtu apmainīt pret zeltu. Apmaiņas kurss noteica, salīdzinot valūtu un zelta rezerves. Piemēram, ja Lielbritānijas sterliņu mārciņa bija ekvivalenta ¼ Trojas unci, tad sterliņu mārciņa bija 5 ASV dolāri. Tātad šāds valūtas tirgus nebija izdevīgs darījumu veikšanai, tāpēc ka zelta rezerves valūtā praktiski nemainījās. Lēno attīstības tempu dēļ pirms tam nebija pilnveidojusies telekomunikāciju sistēma, un līdz ar to cits valūtas kursu noteikšanas mehānisms nevarēja pastāvēt.
Jāpiebilst, ka valūtas tirgus stabilitāte ir labvēlīga gan biznesam, gan valstu ekonomikas sistēmām. Tā ļauj prognozēt nākotni un plānot ilgākā laika periodā, kas savukārt palielina biznesa stabilitāti un samazina valūtas riskus.
Bet Zelta Standartam bija arī daudz trūkumu:
valstīm vajadzēja lielas zelta rezerves, kas savukārt bija ekonomiski neizdevīgi;
jebkura valsts varēja atteikties no valūtas apmaiņas pret zeltu vai arī pārvērst zelta rezerves savā valūtā;
zelta kustība bija saistīta ar lieliem papildu izdevumiem.
Pirmā Pasaules kara laikā, kā arī apsvēruma periodos tika pārkāpta vienošanās par valūtas apmaiņu pret zeltu. 30-tajos gados, „Lielās depresijas” laikā, tika sagrauta valūtas sistēma, kas bija balstījusies uz zelta standartu. Anglijas pārsvars pār citām valstīm vēsturiski noteica, ka sterliņu mārciņa kotējās zelta līmenī un bija vadošā pasaules valūta. Ekonomiskā krīze, valūtu tirgus sabrukums, Vācijā izlaistās sterliņu mārciņas un Otrais Pasaules karš pilnībā sagrāva uzticību sterliņu mārciņai. Tāpēc Otrā Pasaules kara beigās vajadzēja izstrādāt jaunu starptautiskā valūtas tirgus regulēšanas mehānismu.
1944. gadā pēc Otrā Pasaules kara uzvarētāju valstu (ASV, Lielbritānijas, Francijas) ierosinājuma notika Bretonvudsas konference (ASV). …
