Savā darbā vairāk uzmanības veltīju neverbālajai saskarsmei. Vēlējos izpētīt neverbālās saskarsmes īpatnības, kādas īpatnības pastāv un to raksturojums. Manuprāt, ka verbālai komunikācijai ir mazāk lietojama, lielākā loma pieder neverbālajai saskarsmei. Cilvēks runājot, pielieto visdažādākos žestus, mīmiku, ieņem savu labāko pozu un distanci starp partneriem. Šīs īpatnības ļoti labi raksturo neverbālo saskarsmi. Ar verbālo saskarsmi mēs varam izteikt visus vārdus, bet ar vārdiem mēs spējam tikai izsmeloši nodot faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas. Ar neverbālo saskarsmi mēs varam labāk kontaktēties ar saviem partneriem, ja mūsu partneri būtu svešzemnieki, mēs ar zīmju palīdzību varētu labi kontaktēties un arī saprast ko mans partneris vēlas. Protams, tas izskatītos smieklīgi, bet mūsu vēlmes ir, lai otrs partneris mūs saprastu, ja mēs nemācētu viņa valodu.
1. Neverbālā saskarsme.
“Komunikācijas procesā parasti iespējams izšķirt divas sistēmas – verbālo un neverbālo, turklāt neverbālā komunikācijas sistēma ir nozīmīgākās informācijas nesēja. Neverbālā saskarsme gan filoģenētiski, gan ontoģenētiski radusies pirms verbālās saskarsmes: dzīvnieku pasaules saskarsme ir tikai neverbāla, un arī jaundzimušais bērniņš ar pasauli kontaktus veido vienīgi neverbālajā līmenī.1 ’’Manuprāt, katrs cilvēks pasauli izjūt ar ķermeni. Katrs cilvēks vienmēr atrodas kādā vietā un laikā, katrs mēs to izprotam savādāk, mēs ar savu ķermeni aizņemam noteiktu telpas daļu, guļam, sēžam vai ejam, apkārtējo vidi sajūtam kā siltu vai aukstu, saskatām un tveram lietas, dzirdam skaņas vai klusumu. Piemēram, mūsu ķermenis ziņo par sāpēm, sniedz baudu. Mēs katrs pasauli uztveram savādāk un šķiet neizprotama un grūti uztverama, katram ir priekšstats par to, kas notiek ar viņa ar viņa ķermeni : vai tas jūtas labi, ir vesels vai arī noguris, vai slims.…