Grupā radušos konfliktus un to risināšanas paņēmienus var izmantot, lai padziļinātu savstarpējo sapratni, tas ir arī labs materiāls grūtību iemeslu analīzei.
Grupu konfliktu raksturs palīdz izprast globālos konfliktus, gluži tāpat kā globālie konflikti palīdz izprast to, kas notiek grupās.
Protams, cilvēces vēsturē vienmēr tikuši meklēti, atrasti un pielietoti nesaskaņu un konfliktu novēršanas un risināšanas sociāli politiskie mehānismi. Taču līdz nesenai pagātnei tas noticis relatīvi lokālā mērogā. Mūsdienās konfliktos ierauto spēku samēri ir palielinājušies un lokālu konfliktu risināšanā nereti iejaucas starptautiskas organizācijas. Tradicionāli visu iedzīvotāju interešu vārdā un labā ar likumu starpniecību funkcionē valsts, dažkārt arī ar sabiedrisko un reliģisko organizāciju palīdzību. Tomēr mūsdienās arvien lielāka ietekme ir starptautiskajām tiesībām, kurās nacionālajām valstīm tiek uzdots garantēt etniskā mazākuma un citu sociālo grupu līdztiesību un integrāciju sabiedrībā notiekošajos procesos.
Ja runājam par etniskajiem konfliktiem, tad mūsdienu etnopsihologi atzīst, ka faktiski jebkuru etnisko kontaktu var uzskatīt par problemātisku, jo katrs etnoss apzinās savu atšķirību no citiem, un tas automātiski stimulē zināmu emocionālu spriedzi, kas saglabājas visā kultūru dialoga laikā.
Starpetnisku spriedzi var mazināt atšķirīgi. Piemēram, valsts pozitīvi izturas pret savu pilsoņu starpetniskajiem un citu sociālo grupu kontaktiem.
Līdzīga labvēlīga ietekme var būt arī starptautiskajam viedoklim, mudinot turpināt kontaktus un pašiem panākt saskaņu bez ārējās iejaukšanās.
Taču mūsdienu zinātne atzīst arī to, ka ne vienmēr ir vēlami tieši kontakti. Nākas meklēt citas iespējas, izvairoties no tiešiem kontaktiem, tajos gadījumos, kad pastāv vēsturiski ilgi un dziļi aizspriedumi vienam etnosam pret otru. Tamlīdzīgos gadījumos kultūru dialogu cenšas organizēt kāds starpnieks, kuram uzticas abas puses. Kultūru dialogā ļoti būtiska loma ir tā saucamajai iecietības robežai. Runa ir par daudzpusīgajiem priekšstatiem, kuri attiecas uz tās vai citas grupas vēsturisko ģenēzi un vēsturisko atmiņu, valodas un kultūras izplatības areālu, aizņemto dzīves telpu un tās izmaiņām laika gaitā. Iecietības robežas fenomens vienmēr ietilpst jebkurā kultūru dialoga procesā, un tas vienādā mērā attiecas uz katru dialoga dalībnieku.
Plašākā nozīmē iecietība ir īpašība, kura pieļauj, ka citiem ir savs, no jūsējā atšķirīgs viedoklis, kuru tie apliecina. Būt iecietīgam pret citādo prasa zināmu prāta atvērtību un saasinātu brālības izjūtu — jāprot uzklausīt citus un viņu vārdos saskatīt iespēju apšaubīt savus personiskos spriedumus. Protams, tas bieži ir grūti, sevišķi, kad dialoga partneris ir neiecietīgs vai naidīgi noskaņots pretinieks. Taču tieši tādos apstākļos jāprot būt iecietīgam un jāparāda gudrība. No otras puses, ne privātā, ne sabiedriskā plāksnē nedrīkst izrādīt iecietību pret jebkuriem vārdiem un jebkuru darbību, kas apdraud citu cilvēku drošību. Pretējā gadījumā mēs kļūstam par dažādu uz Zemes pastāvošu ļaunuma formu līdzdalībniekiem. Tādā nozīmē vairums politiska, reliģiska vai citāda ekstrēmisma veidu nozīmē cilvēciskās pašcieņas apdraudēšanu, kam nekādā ziņā nedrīkst piekrist vai atbalstīt.
…
