Secinājumi
1. Zinātniski pētnieciskajā darbā tika apkopota informācija par Latvijas dalību starptautiskajos cilvēktiesību pamatlīgumos kopš neatkarības atgūšanas līdz mūsdienām.
2. Valsts normatīvie akti, kā arī starptautiskie daudzpusējie cilvēktiesību līgumi ir līdzekļi, kas palīdz rūpīgāk izvērtēt un apkarot vardarbību, un Stambulas konvencija Latvijai būs vēl viens saistošs palīglīdzeklis vardarbības pret sievieti un ģimenē apkarošanai nākotnē.
3. Zinātniski pētnieciskā darba mērķa sasniegšanai tika izanalizēti un salīdzināti oficiālie juristu, valsts un baznīcas pārstāvju viedokļi.
4. Izanalizējot nedēļrakstā paustos viedokļus, tika secināts, ka vislielākās nesaprašanas par Stambulas konvenciju veido tajā minētā sociālā dzimte, kas postulē, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet gan sociāls konstrukts, kuru cilvēkam savas dzīves laikā ir tiesības brīvi izvēlēties un mainīt, vīrietim varmākas uzspiešanas loma, kā arī konvencijas 12. pantā minētais uzskats par vardarbību pret sievietēm kā kultūrā iesakņojušos tradīciju.
5. Latvijas sabiedrības konservatīvā daļa pastiprināti pievērš uzmanību jēdzienam “dzimte”, tā norādot, ka konvencija slēpj valsts politikai nepieņemamas vērtības, bet neredz šī dokumenta pamatmērķi – izskaust vardarbību ģimenē un pret sievieti.
6. Darba mērķim nozīmīgi bija izprast sabiedrības attieksmi par Stambulas konvenciju un tajā ietvertajiem jautājumiem, sakarā ar ko tika veikta aptauja Rēzeknes pilsētas sabiedrības vidū.
…