Divdesmita gadsimta sākums un traģiskie vēstures notikumi vienmēr būs saistāmi ar Jozifa Staļina un Ādolfa Hitlera vārdiem. Padomju un nacistu diktatori, abi bija kara izraisīto strukturālo pārmaiņu augļi, kuri pēc Pirmā pasaules kara kad tika paļauts „kara monstrs” un valstis iegrima sociālajā krīzē iekļuva politiskās aprindās un ar laiku ieguva tādu politisko varu, kuram piemita milzīgs neapturams spēks.
Gan Hitlers gan Staļins veidojot savus režīmus rādija totalitāras valstis, par kuru neatņemamo sastāvdaļu un priekšnoteikumu bija spēcīga un autoritatīva personība, kuras vietas ari ieņēma Staļins Padomju Savienībā un Hitlers Vācijā.
Katrs no viņiem pieturējās pie sava politiskā kursa, kuri ir polāri pretstatīti, bet tomēr katram no šiem virzieniem piemita sava īpatna ideoloģija, kur vadošo lomu ieņēma vadoņa kults.
Politisko ideoloģiju ka tādu var raksturot kā ideju, jēdzienu, priekšstatu kopumu, kurš ir izteikts dažādas sabiedrības apzināšanas sfērās. Ideoloģija attēlo sabiedrisko būtību cilvēku apziņa , un izveidojoties vienreiz aktīvi iedarbojas sabiedrības attīstībā sekmējot vai aizkavējot to.
Savā darbā es gribētu apskatīt šo kultu rašanās un ietekmi uz turpmāko Vācijas un PSRS attīstības vēsturi un šo abu diktatori ideoloģisko izpausmi.
Ādolfa Hitlera nacistiskā ideoloģija bija diezgan viegla un taisnvirzīga. Izpostīšanas ideoloģija netika izveidota tukšā vietā , bet izveidojas vācu pasaules skata evolūcijas rezultātā - viendabīgo pasaules uzskatu vācu militāristu paaudžu vidū , kā rezultāts grūtai savstarpējai sadarbībai vēsturiskos procesos un to secinājums , kā arī daudzu izmaiņu 19. un 20g.s. sākuma dēļ. Hitlers bija viens galveniem trešā reiha ideologiem, kurš arī aizsāka Nacistu ideoloģisko kustību. 1925.g. tika izdota viņa pirmā un vienīgā grāmata „Mein Kampf” (Mana cīņa). Šī autobiogrāfija kļuva vienlīdzīga Bībelei, priekš Trešā reiha vadības un par pamatu nacionāl – sociālisma ideoloģijai. …
