Versiju par to, kas ir stāja, ir daudz, bet būtība ir viena – stāja ir pierasta poza stāvot, sēžot ejot.
Daudzi autori par stāju raksta: “Stāja ir brīvs un ierasts cilvēka ķermeņa daļu turēšanas veids stāvot, sēžot un staigājot” [1]. V.Linde piemetina, ka stāja ir katra cilvēka pierasts ķermeņa stāvoklis – poza, kādu tas saglabā [2]. V. Veics raksta, ka stāja ir brīvs nepiespiests ķermeņa stāvoklis ne tikai stāvot, sēžot vai ejot, bet arī cilvēkam izdarot kustības [3]. Vai arī – “Stāja ir ierasta poza, kādā cilvēks stāv brīvi nepiespiesti, turot ķermeni un galvu taisni” [5]. Stāja ir evolūcijas gaitā iegūts specifisks cilvēka ieradums turēt savu ķermeni vertikāli un saglabāt līdzsvaru, pateicoties precīzi regulējamai, nepārtrauktai adekvātai nervu un muskuļu darbībai [6].
Pareiza stāja ir labs ieradums, kas veicina cilvēka labu pašsajūtu. Labas fiziskās veselības, veiksmīgas ģimenes un sabiedriskās dzīves sasniegšanai ir vajadzīga arī laba stāja. Laba stāja ir arī skaista. Par cilvēku, kuram ir laba stāja, mēs parasti sakām, ka tas ir stalts un iznesīgs.
Diemžēl sabiedrībā bieži redzam sliktas stājas piemērus. Slikta stāja ir ne tikai neglīta. Tā saistās ar sliktu pašsajūtu, sāpēm, pat invaliditāti. Ceļš no sliktas stājas līdz invaliditātei, protams, ir ļoti garš, un tas ir cieši saistīts ar stājas defekta lielumu.…