Staburags - dzelmē zudis svētums

Rakstītās vēstures liecības
• Jau aizvēsturē Staburags ir apjūsmots 150 teikās, 16 senās tautas dziesmās un daudzos ticējumos.
• Rakstītajā literatūrā raudošās klints skaistums iemūžināts jau 1850. gadā Jelgavā izdotajā brošūrā "Der Staburags", kuras autors Staburagu raksturo kā vienu no skaistākajām vietām Eiropā. Kā ievērojama vieta ceļotājiem plaši pazīstams tas kļuvis jau 19. gs. otrajā pusē.
• 1846. gadā Tērbatas universitātes profesora E. Krūzes grāmatā vācu un latviešu valodā parādās 11 tautas dziesmas par Staburagu, kuras mācītājam J. K. Stenderam ap 1820. gadu teikusi 103 gadus veca sieviete. Tautas dziesmās Staburadze parādās kā sieviešu kārtas būtne un arī kā Staburaga māmuliņa. Dziesmiņās klints kļuvusi par cilvēku ar siltu, jūtīgu sirdi. Staburadze gauži raud miglainā rītiņā, bet saulītē priecīgi pasmaida. Tautas dziesmās Staburadze vērpj zīdu, šķeterē zīda diegus. Viņas audumi – kleitas, paladziņi, nēzdodziņi ir no zīda; viņa darina raibas rotas. Kā izcilu audēju viņu nāk apbrīnot lieli kungi.
• Ļaudīm ir dažādas teikas un dziesmas par Staburadzi. Galvenajā alā, no kuras izplūst straume, viņi dienā redz kādu jaunavu, kas vērpj nabaga zemnieku ļaudīm, jo tie no kungiem pārāk apspiesti, nespēj paveikt savus darbus.
…