Secinājumi
Darba gaitā bijis iespējams secināt, ka iesaiste Sīrijas konfliktā un tās risināšanā ir bijusi izdevīga Krievijas stratēģiskajam naratīvam. Darba pirmajā nodaļā tika atklāts, ka viens no galvenajiem Krievijas ārpolitikas mērķiem ir kļūt par līdzvērtīgu partneri rietumvalstīm, ar iespējām piedalīties starptautiskās kārtības veidošanā, lai to izmantotu savām interesēm. Lai to panāktu, ir būtiski gūt citu valstu cieņu un uzticību tās lielvaras statusam. Tomēr tradicionālie ietekmes demonstrēšanas paņēmieni, ekonomiskais un militārais pārākums, Krievijai stratēģisku šķēršļu dēļ ir ierobežoti. Esošais valdības režīms ir cieši saistīts ar ekonomisko sistēmu, kas balstīta uz enerģijas eksportu un lieliem militārajiem jeb aizsardzības izdevumiem. Tādējādi par papildus stimulu lielvaras tēla veidošanai bijis nepieciešams veidot veiksmīgu stratēģisko naratīvu, lai atainotu Krieviju par stabilitātes un miera veicinātāju. Tam bijis izdevīgi nostādīt rietumvalstis pretējā nometnē, akcentēt tās kā kārtības jaucējus un savtīgus suverenitātes pārkāpējus, savukārt savās darbībās norādīt uz suverenitātes un stabilas valsts varas sargāšanu. Turklāt Krievija šādu tēlu uztur arī ar vēstures notikumu atbilstošu interpretāciju. Kopumā par galvenajiem šī stratēģiskā naratīva pamatiem bijusi suverenitātes aizsargāšana, pasaules normatīvās kārtības pluralitāte un lielvaru priekšroka starptautisko tiesību īstenošanā.
Visus trīs šos stratēģiskā naratīva elementus bijis iespējams pielāgot arī Krievijas darbībām Sīrijā 2019. gada nogalē. Aizstāvot Asada režīmu un Sīrijas teritoriālo integritāti, Krievija var demonstrēt sevi kā suverenitātes sargātāju. …