Lai cilvēkā veicinātu apņēmību sportā, ir jāsāk apmācība no pašiem pamatiem, tas ir, ka trenerim vai skolotājam jāmāk pareizi apieties ar attiecīgā vecuma bērniem, un pārējiem indivīdiem. Trenerim ir jāzina katra audzēkņa vecuma īpatnības, kā pareizi regulēt slodzi attiecīgajā vecumā, psiholoģiskās novirzes un daudz citus faktorus, kurus minēšu šajā darbā.
Lai uzņemtos vadīt bērnus sportā, ir jārēķinās ar to, ka tas viss nes lielu atbildību. Zināt, ko audzēkņi vēlas sasniegt, ir viens no priekšnoteikumiem, lai sadarbība starp abām pusēm izdotos. Taču trenerim ir jārūpējas par to, lai visi justos labi un pozitīvi attīstītos. Trenerim svarīgi ir tas, ka viņam pēc iespējas vairāk jāiemācas par bērnu un jauniešu attīstību, jo tikai savstarpējais kontakts un pareizs treniņa process, jau sākot no pašas bērna mazotnes, varēs radīt pilnīgi veselu un spēcīgu sportistu. Ja visi priekšnosacījumi ir noritējuši bez aizķeršanās, tad ir garantija gaidīt trenerim no sportista labus sasniegumus un savstarpēju saprašanos. Grūtākais periods, kurā trenēt bērnu, ir līdz 12. gadiem, jo tad viņam tiek ielikti visi pamati pareizam dzīves veidam un otrkārt šie bērni, tevi uzskata ne tikai par treneri, bet arī kā papildus vecāku. Bērnus nevar un nedrīkst salīdzināt ar pieaugušajiem, jo viņi nav pieaugušo miniatūras un daudzos gadījumos reaģē pilnīgi savādāk nekā pieaugušie. Trenerim vajag iedziļināties par to, kāda ir normālu bērnu un jauniešu uzvedība dažādos vecuma posmos. Tas ir labs izejas punkts trenera darbam. Šādā veidā varēs ievērot, ka dažādi indivīdi uzvedas dažādi, atkarībā no dažādiem faktoriem.…