Sporta nodarbību ietekme uz skolēnu personību

Fiziskā audzināšana un sports ir viena no vēsturiski vissenākajām jaunās paaudzes mērķtiecīgās audzināšanas formām. (Liepiņš, 2000.)
Pirmatnējā sabiedrībā tās mērķis bija sagatavot medniekus un karavīrus; šim nolūkam kalpoja rotaļas, kas imitē medības un karu, kā arī ceremonijas un rituāli. Vergturu sabiedrībā sporta nodarbības aktīvi piekopa vergturi un brīvie pilsoņi. Tās veicināja vergturu fizisko un garīgo spēku vispusīgu attīstību un sagatavoja viņus karam un iekaroto teritoriju aizstāvēšanai.(Liepiņš, 1993)
Viduslaikos nodarbošanās ar fizkultūru un dažādiem sporta veidiem ietilpa bruņinieku audzināšanas sistēmā.
Fiziskās audzināšanas pedagoģiskās idejas sevišķi attīstījās renesanses un humānisma ideju izplatīšanās laikmetā. Vēlāk nopietna uzmanība tām tika veltīta privātās un privileģētās skolās. (Liepiņš, 1993.)
Visas fiziskās audzināšanas teorijas, kas tolaik radās un attīstījās, paredzēja galvenokārt sagatavot un trenēt sportistus, lai viņos izveidotu speciālas īpašības, kā arī lai vispār attīstītu un nostiprinātu viņu organismu. (Liepiņš, 1993.)
skolotāji un pedagoģijas zinātnieki fiziskās audzināšanas uzdevumus uzskatīja par skolēnu vispārīgās audzināšanas un attīstības sistēmas sastāvdaļu. Lielu vērību fiziskās audzināšanas jautājumiem veltīja K. Ušinskis, kas to saistīja ar skolēnu intelektuālās, audzināšanas uzdevumiem, ar viņu sagatavošanu darba dzīvei.
Progresīvās un zinātniski izstrādātās fiziskās audzināšanas sistēmas pamatlicējs bija izcilais pedagogs un ārsts P. Leshafts. Šīs sistēmas pamatā bija viņa izvirzītā funkciju teorija, saskaņā ar kuru atsevišķu cilvēka ķermeņa orgānu attīstību var ietekmēt mērķtiecīgu vingrinājumu sistēma. Šiem vingrinājumiem savukārt jāietekmē cilvēka intelektuālā, estētiskā un tikumiskā audzināšana. …