Spīdzināšanas jēdziens un robežas Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē

Kopsavilkums
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1. Spīdzināšanas aizliegums ir absolūts, to nevar nedz ierobežot, nedz pakļaut jebkādiem nosacījumiem. Spīdzināšanas aizlieguma absolūtā daba ir izskaidrojama ar cilvēka goda un cieņas aizsardzības nepieciešamību, leģitīmā mērķa neesamību un aizlieguma erga omnes un jus cogens raksturu.
2. Spīdzināšanas aizliegums ir iekļauts vairākos nacionālajos tiesību aktos un starptautiskos līgumos, taču lielākā daļa no tiem neraksturo spīdzināšanu, nav noteikta vienota šī jēdziena definīcija. Nosakot spīdzināšanas definīciju ir jāņem vērā šādi raksturojošie elementi: spīdzināšanu ir tāds akts, ar ko personai tiek apzināti nodarītas fiziskas un garīgas ciešanas, šī darbība ir saistīta ar valsts varas nesējiem un tai ir kāds konkrēts mērķis.
4. Lai konstatētu vai apiešanās ir bijusi prettiesiska konvencijas izpratnē (tiek skarts ECK 3. pants), ECT izvērtē konkrētās situācijas apstākļus katrā lietā atsevišķi. Tiek ņemts vērā apiešanās ilgums, fiziskās un psiholoģiskās sekas, cietušā vecums, dzimums, veselības stāvoklis un citi faktori.
5. Spīdzināšana ECT praksē tiek nošķirta no citiem aizliegtās apiešanās veidiem -cietsirdīgas un pazemojošas apiešanās, - jo tā ir saistīta ar apzinātu, tīšu rīcību un sasniedz vislielāko ciešanu intensitāti, kas sagrauj cietušā cieņu, rada draudus cilvēka veselībai un var izraisīt reālus miesas bojājumus un garīgas, mentālas problēmas.
…