Spēle un rotaļa - komunikatīvo prasmjusekmētāja latviešu valodas stundāsmazākumtautību sākumskolā

Katras valodas zināšanas ir bagātība. Valoda ļauj apzināties un apliecināt, kā arī paust attieksmi un viedokli pret sevi, apkārtējo pasauli. Turklāt, tā sekmē un veicina apgūt jaunas zināšanas, uzkrāt pieredzi, kas atver durvis uz unikālām mācību un darba iespējām.
Valodu nevar iemācīt, to var iemācīties, un tam ir nepieciešama sociālā vide saskarsmē ar citiem cilvēkiem, pieaugušo uzmanība attiecībā pret bērnu. Otrās valodas apguvi sekmē valodas kvalitāte, kāda tiek piedāvāta bērnam, un ir atkarīga no tā, kādu uzmanību bērns saņems mācīšanas laikā, proti, sociālās vides un attiecību, kā arī spēles vai rotaļas mijiedarbībā.
Pedagoģijas un psiholoģijas profesore I.Maslo ir pārliecināta, ka gan pirmo, gan otro valodu nevar mācīt ar tradicionālajām metodēm.Valodas mācību metodes raksturo pāreju no mācīšanas uz mācīšanās procesu [17.,7.]. Izšķiroša nozīme mācīšanās procesā ir radīt bērniem pozitīvu pašizjūtu, ļaut izmantot bērnu motivāciju un gatavību ar prieku mācīties kā mācības aktivizējošus faktorus, lai īsākā laikā ļautu visiem bērniem gūt panākumus mācībās.
Vadoties pēc profesionālu skolotāju uzkrātās pieredzes, praktiskā mācīšanās stratēģija ir balstīta uz noteiktu domāšanas un mācīšanās principu sistēmu, kura veido trīs posmus:
1)ierosināšana – veidojas interese, noteikts tēmas izpētes mērķis, skolēnu aktivizēšana balstās uz domāšanu, valodu;
2)apjēgšana – skolēnu patstāvīgā darbība, tēmas satura izziņa;
3)refleksija – gūto zināšanu un prasmju pielietošana, jauniegūto zināšanu izklāsts skolēna interpretācijā.
Mācot latviešu valodu cittautu sākumskolas bērniem, primāra nozīme ir ie-interesēšanai un elementārai runas nodoma saprašanai. Bērns ir atdarinātājs, un tādā veidā viņš mācās runāt, apgūt savstarpējās saskarsmes formas, vārdu konstrukcijas, kuras pēc satura ir vienkāršas un neatbilst gramatiskajām valodas prasībām. …