Spējas ir indivīda psiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka zināšanu un iemaņu efektīvu apguvi. Pašas spējas savukārt ir atkarīgas no bioloģiski nosacītiem dotumiem. Lai šie dotumi pārvērstos spējās, tie ir jāattīsta piemērotā aktīvā darbībā. Parasti izšķir vispārīgas spējas, kuru universālais raksturs nodrošina augstu efektivitāti dažādos darbības veidos, un speciālās spējās – tādas kā matemātiskās, muzikālās, mākslinieciskās u.c. Svarīgi, lai cilvēks atrastu izmantojumu savām spējām, t.i., īsto nodarbošanās veidu, jo tādu cilvēku, kuriem vispār nebūtu nekādu spēju, praktiski nav.
Lingvistiskais spēju veids – attīstās komunikācijas spējas, laba, skaidra un citiem saprotama valoda, māka ieklausīties otrā cilvēkā, saprast vārdu nozīmi un kārtību, iegūt informāciju un izskaidrot to. Komunikatīvā pieeja valodas mācībā nozīmē mācīt skolēnus aktīvai runas darbībai, kā arī valodas lietošanai noteiktiem saziņas nolūkiem. Manuprāt, ne tikai valodu skolotājam jābūt šīm spējām, bet visiem skolotājiem ir jābūt attīstītām šīm spējām. Arī māsai, ārstam kas sniedz aprūpi un strādā komandā, jābūt apveltītiem ar šīm spējām. …