Apdāvinātības problēma ir kļuvusi par aktuālu problēmu. Ar apdāvinātību ciešā saistībā ir personības spējas un talants. Personība tiek uztverta kā unikāla un neatkārtojama individualitāte. Lai arī izmaiņas mūsu attieksmē pret sevi un citiem norit ļoti lēni, tomēr droši varam apgalvot, ka tās ir neatgriezeniskas, īpaši jāpriecājas, ka šīs izmaiņas skārušas audzināšanu un izglītību. Pedagogi bērnu attīstību vairs nemēra ar vienu mērauklu un neuzskata, ka visiem jāaizsniedz viena latiņa. Katrs bērns ir neatkārtojams, individuāls īsts brīnums.
Cilvēka spējas un to izzināšana ir attīstījusies līdzās ar cilvēka attīstības gaitu. Tikai 19 gadsimta otrajā pusē empīriski tiek pētītas cilvēku spējas. Cilvēku spēju pētīšana tiek saistīta ar cilvēka dzīves analīzi, viņa audzināšanu un izglītošanu, kā arī ar viņa dzīves pieredzi, kas saistīta ar viņa radošo pusi. Tāpēc ir ļoti svarīgi atšķirt to robežu starp iegūtām un iedzimtām spējām. Spēju problēmas risināšanā nepieciešams iziet no cilvēka individualitātes un dzīves apstākļu principa.
Neskatoties uz to, ka talanta problemātika ir cieši saistīta ar cilvēka spējām, psihologiem nav vienotas koncepcijas par talanta definēšanu. Lielākās personības teorijas apskata tikai dažus talanta aspektus. Bet liela loma talanta izzināšanas jautājumos ir cilvēka psiholoģiskai un pedagoģiskai sagatavotībai.
Literatūrā ir sastopami daudzi jautājumi, kas tiek saistīti ar spēju, apdāvinātības un talanta jautājumiem. Man svarīgi ir jautājumi, kas tiek saistīti ar jaunākā pusaudžu vecumposma personības aspektiem. Pusaudži izceļas ar sev raksturīgām problēmām, kas, protams, ir atkarīgs no katra fiziskās un psihiskās attīstības īpatnībām un rakstura iezīmēm. Tāpēc rodas jautājums, kas tie ir par iemesliem, kas raksturo spēju, talanta un apdāvinātības īpatnības pusaudžu vecumā, cik tā ir atkarīga no individuālajām īpatnībām, cik no vecuma īpatnībām, cik no apkārtējās vides ietekmes?
Mūsdienu skolēniem skolā tiek uzliktas lielas prasības un atbildība, tāpēc bērniem ar īpašām spējām un vajadzībām ne vienmēr ir viegli adaptēties šīm prasībām. Arī skolotāji savas lielās slodzes dēļ ne vienmēr pievērš vajadzīgo uzmanību skolēniem, kuriem ir savs individuālais temps, pielīdzinot tos visai klasei un mērot pēc vienas mērauklas.…