Kriminālprocesa likums jau kopš projekta stadijas ir viens no visvairāk apspriestajiem likumiem Latvijas vēsturē. Kriminālprocesa likums (turpmāk tekstā – KPL) tapa vairāk kā desmit gadus, un līdz ar tā spēkā stāšanos tas nomainīja no padomju laikiem mantoto, 1961.gadā pieņemto Kriminālprocesa kodeksu (KPK), kurā, gaidot KPL pieņemšanu, jau bija veikti nozīmīgi grozījumi. KPL stājās spēkā 2005.gada 1.oktobrī. KPL ievieš dažādus jauninājumus, kas bija paredzēti, lai padarītu kriminālprocesu efektīvāku, kā piemēram:
vienošanās process (jau iestrādāts Kriminālprocesa kodeksā) - gadījumos, kad persona atzīst savu vainu un piekrīt izvirzītajam sodam, tiesa neveic izmeklēšanu, bet tikai apstiprina sodu, līdz ar to ātri pabeidzot lietu;
likumā vairs nav formālu prasību, kuru mērķis un lietderība nebija skaidra. Piemēram, šobrīd vairs nav jāsastāda atsevišķs dokuments ar lēmumu par izmeklēšanas sākšanu - atzīmi par šādu lēmumu var izdarīt uz cietušās personas iesnieguma. Ja ņem vērā, ka Latvijā gada laikā tiek ierosināti vairāki tūkstoši krimināllietu, šis un daudzi citi nelieli jaunievedumi nozīmē būtisku naudas (piemēram, taupot papīru) un cilvēku resursu ietaupījumu.
speciālās izmeklēšanas darbības, piemēram, personas video vai audio kontrole (piemēram, sarunu ieraksti), kam tagad ir pierādījuma spēks, nevis tikai informācija, kas vēl jāapliecina lieciniekam, kā tas bija līdz KPL spēkā stāšanās laikam.
Šajā referātā autore aprakstīs īpašu jauninājumu, kas tika ieviests ar KPL – speciālās izmeklēšanas darbības (turpmāk tekstā – SID). Šo nedaudz vairāk kā trīs gadu laikā, kopš darbojas KPL, viedokļi par SID būtību, tiesiskumu un nepieciešamību ir krasi atšķirīgi.…