Kino nozarei valsts kultūrā ir īpaša nozīme. Tāpat kā citur pasaulē, arī Spānijā tieši kino ir viens no pamatelementiem, kas ļauj iepazīt valsts nacionālās kultūras attīstību no tās pirmajiem soļiem līdz plaukstošai industrijai, kādu, runājot par spāņu kino, mēs to pazīstam šodien. Kino Spānijā vairāku gadsimtu garumā ir bijis viens no pieprasītākajiem publikas izklaides veidiem, nezaudējot savu nozīmi par diktatoriskā režīma laikā, kad kino nozare bija šķietami ierobežota un tai bija raksturīgas vienveidīgas sociāla rakstura filmas, kas nevarēja lepoties ar augstu tehnisko un saturisko kvalitāti. Tomēr jau no pašiem pirmsākumiem, Spānijā kino ir kalpojis par vienu no iespaidīgākajiem vēstures un mākslas dokumentiem, jo vienmēr centās atainot laika posmam raksturīgo sabiedrībā, kultūrā, mākslā, arī politikā.
Spānijas kino, tā attīstības sākumposmā cieši sekoja Francijas piemēriem, jo tieši šī kaimiņvalsts bija tā, no kuras līdz ar brāļu Limjēru patentēto kinematogrāfu, ievērojamāko sasniegumu kino nozarē, Spānijā ienāca arī pirmās idejas un paraugi filmu uzņemšanā un montāžā. Franču izstrādātās metodes tika pielietotas galvenokārt dokumentālo filmu veidošanā, taču uzplaukstot mākslas filmas žanram, spāņu režisori sāka pievērsties Holivudas kino tendencēm.
Tomēr arī spēcīgā ārzemju kino ietekme nebija šķērslis īsti nacionālas filmu produkcijas attīstībai; tradīcijas, dabas skati, svētki un ievērojamas personības no Spānijas ikdienas un kultūras dzīves kino ir bijušas vienmēr. Kino adaptāciju jomā veiksmīgi tika ekranizēti gan literāri episkie, gan dramaturģijas darbi, to skaitā arī spāņu skatuves kultūras vērtības sarsuelas.
Kaut arī plašākam kinoskatītāju lokam, Spāņu kino kļuva pazīstams tikai 20. gs. otrajā pusē, jau pašos pirmsākumos šī Ibērijas pussalas valsts varēja lepoties ar augstu kvalitāti un tehnoloģiskajiem sasniegumiem kino jomā.
Šajā darbā esmu apkopojusi informāciju par Spānijas kino vēstures pirmajiem sasniegumiem, no brīža, kad skatītāji pirmo reizi varēja nolūkoties kustīgajās bildītēs, pateicoties Limjēru kinematogrāfam, līdz pat modernismam spāņu kino, aptverot laika posmu gandrīz trīsdesmit gadu garumā, kas raksturojams kā mēmā kino periods. Šajā laikā spāņu nacionālais kino piedzīvoja gan nozīmīgu izaugsmi, attīstoties stabilai kino industrijai, gan arī lejupslīdes posmus dažādu ekonomisko, politisko un sociālo apstākļu dēļ.
Darba izstrādē esmu vadījusies gan pēc hronoloģijas, gan tematiskās nozīmes principiem, atsevišķi aplūkojot kino attīstību Barselonā, Madridē un citos Spānijas reģionos, kā arī izšķirot galvenās tendences un ietekmes kino nozarē, kā modernismu un sociālo reālismu.
Darbam ir vairāk informatīvs, nekā zinātnisks raksturs, tas sniedz vispārēju ieskatu Spānijas kino vēsturē, kas kā tēma Latvijā līdz šim ir pētīta maz, ar ko pamatojams arī ievērojamais izmantotās literatūras un interneta resursu skaits spāņu valodā. Tehnisko jautājumu noskaidrošanai esmu konsultējusies gan Latvijā izdotu autoru grāmatās par kinomākslu un kino veidošanas pamatprincipiem, gan arī Rīgas Kinomuzejā, kur ieguvu informāciju lielākoties saistībā ar pirmajiem kino tehnikas sasniegumiem un to pielietošanu filmu uzņemšanai. Tāpat arī man ir bijusi iespēja noskatīties vairākas, no darbā pieminētajām kinofilmām, pateicoties sadarbībai ar Lariojas Universitātes Spānijā (Universidad de La Rioja) profesoru Bernardo Sančesu Salas (Bernardo Sánchez Salas) un plašajai universitātes videotēkai.
Šis darbs ir tikai iesākums lielākam pētījumam par Spānijas kino vēsturi, kādu plānoju veikt turpmākajos studiju gados, taču nenoliedzami, tieši mēmā kino periods ir īpaši interesants, gan tāpēc, ka atzīmē pašus pirmsākumus šajā nozarē, gan tieši tā fenomenālās estētikas un kulturālās vērtības dēļ. Mēmais kino liek darboties iztēlei, tā vērošana līdzinās grāmatas lasīšanai, tikai pretēji esošajam tekstam un trūkstošajiem attēliem, mēmā kino skatītājs, vērojot attēlus, pats spēj radīt dialogus un stāstus. …
