5. Spānijas politiskā vēsture otrās republikas laikā
(1931-1939)
Nākamajos piecos gados aizvien biežāk valsts vara svārstījās starp labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem. Pirmajos divos gados, kad pie varas nāca kreisā partija, valsts valdīšanā notika krasas pārmaiņas. Tomēr tas neturpinājās ilgi, jo varu uz diviem gadiem ieguva labējā partija. Pēc labējiem sekoja sešu mēnešu periods, kad valdīja „Populārā Fronte”.
Sākotnējā valdība sastāvēja no kreisajiem-republikāņiem, labējiem-republikāņiem un sociālistiem. Lai vadītu šo jaukto valdību, par nākamo premjerministru tika izvēlēts jurists Niceto Alcalá Zamora. Jau viņa trīs mēnešu valīšanas laikā karaliskais karogs tika nomainīts, tika sacerēta jauna valsts himna un nosauktas nozīmīgas valsts ēkas, kā arī tika iedoti nosaukumi galvenajām ielām. Lai gan šis periods tika nosaukts kā „medus mēnesis”, tam sekoja nemieru viesuļi, jo anarhisti aktīvi pauda savu politisko nostāju – tika dedzinātas baznīcas un visā valstī plosījās laupīšanas vilnis. 1931.gada jūnija vēlēšanas parādīja, ka sociālisti bija vispopulārāka partija no daudzveidīgā 27 partiju klāsta. 14. jūlijā 123 juristi, 41 ārsti, 65 profesori un 24 strādnieki izveidoja pirmo demokrātisko Republikāņu Parlamentu. Sociālistu līderis bija Largo Caballera, viņa tuvākie konkurenti bija radikāļi un Republikas Aktīvistu partija. Pirmais svarīgais solis bija izveidot jaunu konstitūciju, kura nekavējoties izveidoja barjeras starp atšķirīgajām partijām. Konstitūcijas 26. pants noteica to, ka Spānija vairs nebija katolistiska, un tika aizliegts mācīt reliģiju jebkurā formā. Jauni likuma aspekti tika ieviesti pēc laika, kas aizliedza reliģisko procesiju un baznīcas zvana zvanīšanu.
Jaunās konstitūcijas dažādie reglamenti veiksmīgi sadalīja valsti divās daļās – viena daļa uzskatīja jaunos likumus par „pārāk jauniem”, bet otra daļa uzskatīja tos par „nepietiekoši jauniem”. Atbalsts šiem likumiem plūda no daudzām republikas daļām, kā, piemēram, no nabadzīgajiem Andalūzijas zemniekiem, kuriem tika teikts, ka svarīgākais ir piedalīties īpašumu atsavināšanā, kopējā labuma vārdā.
1930.gadā apmēram 1% zemes īpašnieki kontrolēja 42% no visas Andalūzijas kopējās zemes. Turpmāko divu gadu laikā 12 000 trūcīgo ģimeņu saņēma zemi savā īpašumā, bet negatīvais aspekts bija tāds, ka visa apstrādātā zeme samazinājās par 750 000 akriem.
Katalonija piedzīvoja jaunas valdības izveidi un tās valdīšanu, valsts nonāca pastāvības ērā un tika ievēlēts jauns prezidents, tika izveidots jauns karogs, jauns parlaments un jauna nodokļu sistēma. Jau 1932.gada vasarā tika plānota sacelšanās pret jauno valdību, bet tā izgāzās nemaz nesākusies. Valsti pāršalca noziedzības vilnis pārsvarā ikvienā valsts reģionā, paralēli notika ekonomiskā lejupslīde un lielās depresijas sekas varēja izjust aizvien biežāk. Jau 1933. gada beigās bezdarbnieku skaits jau bija sasniedzis 600 000 no kopējā iedzīvotāju skaita.
…
