Ievads
Kad mēs pilnībā iegrimstam acumirklī, pagātne un nākotne saplūst vienā kamolā. Rodas nojausma, ka laiks ir mūžība.
Mūžība ielaužas mūsu dzīvē un acumirklī laika plūsma šķiet nekontrolējama.
Filozofija ir mūžība. Pagātne, tagadne un nākotne ir vienā plūsmā. Sapņu, domu un ideju plūsma. Filozofija katrā dvēselē ļauj piedzimt kaut kam skaistam – pašizglītošanās ideju ceļam, tas ir mēģinājums saprast sevi un savu laiku.
Kas es esmu?! Iespēja pieņemt šo dāvanu ir katram, bet mēs ne vienmēr protam godam to saņemt.
Sokrāts - dižens antīkā laika gudrais, "filozofijas iemiesojums", kā nosauca viņu К. Markss. Viņam pieder izcila vieta morāles filozofijas un ētikas, loģikas, dialektikas, politiskās un tiesiskās mācības vēsturē. Viņš uz visiem laikiem iegrieza mūžības ratu un ienāca cilvēces garīgajā kultūrā.
Par Sokrātu interesējās un aizrāvās visos laikos. No gadsimta uz gadsimtam viņa auditorija un sarunbiedri mainījās, bet nemazinājās. Mūsdienās interese par Sokrāta idejām, nešaubīgi, ir vēl plašāka.
Sokrātiskās domas centrā ir cilvēka temats, dzīves un nāves problēmas, labā un ļaunā, tikumi un netikumi, tiesības un parādi, brīvība un atbildība, personība un sabiedrība. Un sokrātiskās sarunas - pamācīgas un autoritatīvas, piemērs tam, kā var orientēties šo mūžam aktuālo jautājumu biezoknī. Vēršanās pie Sokrāta visos laikos bija mēģinājums saprast sevi, savu laiku un virzīties pa pašizglītošanās ideju ceļu.
Darba mērķis: izpētīt Sokrāta dzīvi un noskaidrot, kādi ir bijuši viņa uzskati.
Hipotēze: Sokrāts bija viens no populārākiem filozofiem, kura uzskatus ciena arī mūsdienās.
Darba uzdevums: Savākt informāciju par Sokrātu, uzzināt vairāk par viņa dzīvi, filozofiju.
…
