Bērns šajā pasaulē nāk izbrīnā atbalsodams sevī to, ko runā daba, apkārtējie cilvēki. Pusaudzis un jaunietis sevi sāk apzināties jau kā vienreizīgu, neparastu un neatkārtojamu būtni. Viņš grib teikt vēl nekad nepateiktu vārdu; grib darīt vēl nebijušu darbu. Bet…, lai pateiktu, darītu kaut ko jaunu, jāzina, kas ir jau teikts, darīts; jāuzklausa pagātnes balss.
Mēs it kā atrodamies pie milzīgas pūra lādes. Kas tik tajā nav samests! Ja pa to rakņāsimies uz labu laimi, tā var būt bezjēdzīga nodarbošanās. Tāpēc jau zinātne steidzas palīgā, lai šo bagātību kārtotu un padarītu pieejamāku, to popularizētu, atšķirtu tajā būtisko no nebūtiskā, pārejošo no nezūdošā.
Milzīgajā pūra lādē ir atrodami arī morāles jautājumi, jo šķiet, ka pasaulē nav otras tik dzīvīgas un intriģējošas problemātikas kā tikumības un morāles jautājumi. Bez šiem jautājumiem taču nav iedomājama grieķu filosofija, filosofija vispār. Kā redzam no vēstures, cilvēce par šiem jautājumiem lauzījusi galvu jau kopš saviem pirmssākumiem. Šāda paaugstināta interese ir gluži saprotama, jo visos laikos – gan sirmā senatnē, gan mūsdienās – katra cilvēka priekšā ik mirkli, ik dienas iestājas morālās izvēles brīdis: iet labā vai ļaunā ceļu. Un no izraudzītā virziena ir atkarīgs viss turpmākais indivīda dzīves gājums:viņa augšupeja vai lejupslīde, galu galā pat viņa esība.
Kursa darba tēma ir “Labais un ļaunais Sokrata filosofijā”. Tas ir mēģinājums ieskatīties pūra lādē, pagātnē.
Sokrats – Cilvēks. Mīts. Leģenda. Mīkla. P.Ado (36,127) salīdzina Sokratu ar Kristu, atzīmējot, ka viņiem abiem bija vēsturiska ietekme, neskatoties uz to, ka viņu darbība bija ierobežota laikā un telpā – maza pilsēta, maza valsts. Viņiem bija pavisam maz skolnieku. Abi neko nerakstīja, bet par viņiem ir liecības. Par Sokratu mēs uzzinām no Platona un Ksenofonta, par Kristu -–no "Evanģēlijiem”.
Sokratu un Kristu vieno laikmets, viņu iekšējā traģēdija, bet, neskatoties uz to, Kristus Sokrata priekšā gūst pārākumu, jo kristietības pretenzijas uz labā un ļaunā skaidrojuma gūst prioritāti. Kristīgajiem autoriem Sokrats tā arī paliek atstumtais, neskatoties uz to, ka daudzi baznīcas tēvi augstu vērtē Sokratu kā vienu no kristietības priekšgājējiem ( 52,32). Vislabāk Sokrata stāvokli raksturo Dante, novietodams Sokratu ar citiem ķeceriem ellē, līdz ar to noliedzot Sokrata devumu morāles jautājumu izpratnē. Arī mūsdienu cilvēks labā un ļaunā jautājumu izpratni saista ar krietietību, kristīgo filosofiju, bieži vien noraidot sengrieķu filosofijas atziņas.
Jāpiekrīt L.Feijerbaham, kurš atzīmē, ka jau ilgi pirms kristīgās ēras filosofija savā jautājumu lokā bija iekļāvusi labo un ļauno, piešķirot šīm problēmām patstāvīgu nozīmi. No šejienes izriet kursa darba mērķis – parādīt labā un ļaunā izpratni pirmskristīgajā ērā, parādīt labā un ļaunā vietu cilvēka dzīvē, noskaidrot, ko saprata ar labo un ļauno, atklāt labā un ļaunā saikni ar citām ētiskām kategorijām.…
