Ievads
Sokrats ir cilvēks, kas bija mīkla saviem laikabiedriem, ir neizprotams arī daudziem mūsdienu pētniekiem. Sokrāta mīklainība laikabiedriem, kuri ik dienas satika viņu Atēnas ielās, klausījās viņa sarunās, izpaudās vispretrunīgākos vērtējumos.
Pat Sokrāta skolnieki nebija vienprātīgi atzinumos par savu skolotāju, jo izcilākais no tiem – Platons (427.-347. g.p.m.ē.) tiecās parādīt viņu kā domātāju, kas pievērsies Visuma un cilvēka esamības pamatproblēmām, bet cits skolnieks – filozofs, vēsturnieks un karavadonis Ksenofonts (ap 430.-354. g.p.m.ē.) – centās pārliecināt lasītājus, ka Sokrātu galvenokārt interesējis cilvēks tā ikdienas dzīves priekos un bēdās, cilvēks ar alkām pēc taisnības un laimes. Sokrātam laikabiedru vidū bija uzticami piekritēji un nesamierināmi pretinieki, bet maz tādu cilvēku, kas pret viņu [6].
Diametrāli pretējie vērtējumi gadu simtu un gadu tūkstošu ritumā – tas viss padara Sokrātu par mīklu, kas ietver divus jautājumus: pirmais – kāds bijis Sokrāts, un ko viņš mācījis; otrais – ar ko izskaidrojama sengrieķu domātāja vispārcilvēciskā, visus laikmetus aptverošā nozīme, viņa apbrīnojamā mūsdienība, ko apliecina arī tas, ka Sokrāts ir daudzu mūsdienu literāru sacerējumu varonis. [5].
…
