Līdz šim, tāpat kā daudziem citiem, arī man Sokrats bija viens no sengrieķu filozofiem, kas raksturīgi grieķiskajā stilā, hotonā ģērbts, pusguļus pie vīna kausa apspriež filozofiskas tēmas ar citiem bagātajiem aristokrātiem. Nenoliedzami, šādu priekšstatu sniedz dažādie mākslas darbi, kur šādi attēlota senās Grieķijas elite. Mācoties filozofiju vidusskolā, es „mīlēju” gan Dekartu, viņa lietu racionālā skatījuma dēļ, gan Voltēru viņa „Kandidu” lasot. Taču Sokrats man bija un palika kaut kas antīks, sens un neizdibināms. Tik vien kā frāzes: „Es zinu tikai to, ka neko nezinu, bet citi pat nezina to” autors un Platona skolotājs.
Gandrīz visi laikmeti un kultūras attīstības posmi ir centušies dziļā nepatikā atbrīvoties no grieķiem, jo viņu klātbūtnē viss pašu veikums, viss šķietami oriģinālais un patiesas apbrīnas cienīgais, pēkšņi zaudē krāsas un dzīvīgumu un sāk līdzināties neveiksmīgai kopijai, pat karikatūrai. [9.] Tā Fridrihs Nīče raksta par antīko grieķu kultūru un šo apgalvojumu vēl nevienam nav izdevies noliegt. Viņš uzskata, ka grieķi līdzīgi kaujas ratu vadītājiem turēja rokās mūsu un jebkuras citas kultūras grožus. Viens no šiem ratu vadītājiem neapšaubāmi bija Sokrats – vēl nebijusi eksistences forma – teorētiskā tipa cilvēks; cilvēks, kas dzimis ar noteiktu misiju. Patiesības meklēšana viņam bija mīļāka par pašu patiesību. Sokrats tiek dēvēts arī par sengrieķu Jēzu, jo tāpat kā Jēzus kristus dzīvoja pieticīgi, deva gara gaismu kā bagātajiem, tā nabadzīgajiem, un tika sodīts ar nāvi. Mūsu dzejnieks Poruks 1891. gadā uzrakstīja dzejoli „Sokrata avots”, kurā ir sekojošs sižets: Sokrats iziet tuksnesī meklēt patiesības avotu „Es došos tuksnesī uzmeklēt patiesības avotu, kur saule pār manu galvu dega kā sirds manās krūtīs”. Viņš atrod šo avotu, bet tauta, kas nav izaugusi līdz viņa patiesībai, tam piespriež nāvessodu – smaidīdams viņš izdzer indes kausu. Mēģināt izprast filozofu, kurš zinātniskā instinkta vārdā varēja ne tikai dzīvot, bet arī nomirt, man kļuva ārkārtīgi aizraujoši. Tāpēc arī nonācu līdz referātam par Sokrātu un viņa filozofiju.
Rakstot referātu, izmantoju dažādu autoru darbus, iekļaujot pēc iespējas daudzveidīgāku (dažādu viedokļu aptvertu) informāciju. Visplašāk izmantoju Agitas Ambotes darbu „Senā Grieķija”. Tajā plaši aprakstīta Sokrata dzīve, tiesas process, kā arī nāve. Kā arī no Gasparova „Занимательная Греция”. Par Sokrata filozofiju informāciju smēlos ne tikai no Riharda un Maijas Kūles darba „Filozofija”. Sokrata aizstāvības runas Ksenofonta un Platona interpretācijā lasīju no darba „Netveramais Sokrats”. Un, protams, Fridriha Nīčes „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”, kas lika uz šo Sokrata „spožumu un postu” paraudzīties ar liela filozofa acīm. …
