Sokrats izauga cīņā ar sofistiem, vienpusīgā relatīvisma sludinātājiem, kas paši sevi iznīcina, apgalvodami, ka nav nevienas objektīvas patiesības. Sokrats saglabāja pa daļai sofistu pamatpārliecību par to, ka cilvēku atziņas un dzīves labumi ir relatīvi, bet neievēro šīs patiesības sofistisko secinājumu, ka absolūtas atziņas un absolūtu vērtību vispār nav.
Sokrata filozofija atšķīrās no sofistu mācības satura un metodes, filozofijas mērķa un līdzekļu lietojuma, risināmo problēmu rakstura un ievirzes ziņā. Sofistu filozofijas pamattendencei raksturīga interese par loģikas, politikas, retorikas, lingvistikas u.c. jautājumiem. Viņu izziņas darbība pārsvarā bija pakļauta zināšanu popularizēšanas uzdevumiem. Sokrata filozofijas mērķis bija dzīvi kontakti ar cilvēkiem, lai pilnveidotu morāli un arī lai panāktu izziņas procesa kāpinājumu, lai izzinātu patiesību. [2.67]
Sofisti galveno vērību veltīja atbildēm un ar tām saistīto apstākļu un papildsituāciju spodrināšanai, bet Sokrata uzmanības centrā vispirms bija jautājumu precīzas formulēšanas māksla.
Sofistiem šķita svarīgi par katru cenu pārliecināt klausītājus, lai radītu viņos pārliecību un tās ietekmē darītu tos „brīvus”. …