Sods un tā būtība

Sodu juridiskā izpratnē saprot kā kādas tiesību institūcijas pasākumus, ar kuriem tā reaģē uz izdarītu netaisnīgu, prettiesisku rīcību1. Vainīgajam tiek nodarīt kāds fizisks kaitējums (poena sensus), atsavināta kāda manta (poena damni) vai ierobežota kāda no viņa pamattiesībām, piemēram, brīvība.
Viduslaikos sodu attaisnoja, pamatojoties uz Dieva gribu, vēlāk uz karaļa gribu. Domātājs Akvīnas Toms (1225 – 1274) bija viens no pirmajiem, kurš attaisnoja soda jēdzienu- sods balstās uz Dieva noteikto kārtību. Tajā laikā ar sodu saprata ciešanas, kas tiek uzliktas par ļaunu darbību.
Daudzās apgaismības laikmetā uzrakstītajās soda likumu grāmatās par soda mērķi tika uzskatīta atmaksa par kādu pāridarījumu.
Tajā pašā laikā radās mācība par sabiedrisko līgumu (Monteskjē, Ruso). Tai bija milzīga ietekme jaunās krimināltiesību izpratnes veidošanā. 1575.gadā Londonā, 1595.gadā Amsterdamā, bet 1906.gadā Vācijā parādījās pirmie cietumi. Sākotnēji tie tika saukti par pāraudzināšanas namiem. Līdz ar cietumu izveidošanos mainās arī soda teorijas un soda pamatojums. Sods vairs neizrietēja no Dieva gribas. Jaunizveidotajās teorijās soda galvenais uzdevums bija sabiedrības aizsardzība no tās ienaidniekiem. Šī soda uztvere ir arī mūsdienu moderno soda teoriju pamatā. Ar soda atbaidošo raksturu cilvēki jānovērš no vēlmes izdarīt noziegumus, kā arī vainīgie jāaudzina par sabiedrībai nekaitīgiem indivīdiem. Pēc šīm teorijām vainīgās personas netiek sodītas tādēļ, ka izdarīts noziegums (quia peccatum est), bet lai aizkavētu tā izdarīšanu (ne peccatur). Šādu soda uztveri pauda jau Platons savā darbā “Protagoras”.
Tādējādi izšķir divus soda veidus: relatīvo sodu un absolūto sodu. Absolūtajam sodam tiek uzsvērts tā atdarīšanas raksturs- taisnība tiek izlīdzināta un neviens nevienam nepaliek parādā. Relatīvajam sodam turpretī piemīt preventīvā, aizsargājošā un novērsošā funkcija. Mūsdienās šīs teorijas tiek kombinētas- lielā mērā dominē soda preventīvā jēga, kas apvienota ar vainas principu kā daļu no absolūtā soda izpratnes.
Latvijas Republikas likumos noteikti divi soda veidi- administratīvais- un kriminālsods. Attiecīgi tie tiek piešķirti par administratīviem pārkāpumiem un kriminālpārkāpumiem. Administratīvais sods sīkāk tiek iztirzāts Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā. Kriminālsodu regulējošās normas ietvertas Krimināllikumā. Abi šie normatīvie akti būtībā būvēti pēc vienas shēmas. Tie sastāv no vispārīgās daļas un sevišķās daļas. (Administratīvo pārkāpumu kodeksā vēl ir sadaļas, kas nosaka institūcijas, kas izskata administratīvos pārkāpumus, lietvedību un lēmumu izpildi administratīvo pārkāpumu lietās.) …