Sods ir neatņemama sastāvdaļa ne tikai no juridiskās atbildības, bet no sadzīves un sabiedrības būtības kopumā. Juridiskā atbildība un sods pastāv tikai tādēļ, ka ir cilvēki, ar kuriem ir tādā veidā jācīnās un, ja savādāk nevar, jāizolē. Lai labotu cilvēku, sabiedrību un pašu valsti ir nepieciešami sodi – vienam pietiek ar nelielu sodu, citam nelīdz tā maksimums, tāpēc arī uzskatu, ka noziedznieku labošanā atrisinājums ir sodi, kas atbilst viņu resocializācijas vajadzībām, t.i. jāņem vērā viņa psihiskais stāvoklis un arī nozieguma smaguma pakāpe. Septiņdesmitajos gados ASV tika veikts eksperiments, kur ņēma vērā tikai indivīda psihisko stāvokli un viņa attieksmi pret sodu, protams, eksperiments nebija veiksmīgs un to atcēla, bet man šķita, ka doma tiešām ir laba un mūsdienās to vajadzētu attīstīt, jo reizēm šķiet, ka atsevišķus indivīdus nevajadzētu nekad laist ārā no apcietinājuma, ņemot vērā viņa psihisko stāvokli.
Interesanti ir tas kā cilvēce līdz sodam nonāca, es, protams, nerunāju par sen seno asins atriebību un brutālo nogalināšanu, bet par sodu kā tādu, kādu mēs to saprotam mūsdienās, par labošanas iespējām. Pagājušajā gadsimtā sākās sodu humanizācijas un tā esam nokļuvuši līdz mūsdienu idejai par sodu. Viss ir kļuvis daudz komplicētāks un nu jau sods nav tikai sods, bet juridiskās atbildības beigu posms, kas jāsaka, manuprāt, ir pats svarīgākais šajās tiesiskajās attiecībā uzreiz pēc fakts konstatēšanas.
Mani darba mērķi ir saprast, kas ir juridiskā atbildība un kā tā ir saistīta ar sodu, kā arī pētīt katru no jēdzieniem atsevišķi.…