Sociometrija

Mazās grupas izpēte vienmēr ir bijis prioritārs virziens sociāli psiholoģiskajos pētījumos. Visintensīvāk tiek pētītas grupu dalībnieku starppersonu mijiedarbības, pozīciju, lomu, uzskatu, ieviržu, normu un ietekmes problēmas. Bet, neskatoties uz pētāmo fenomenu līdzību grupās, to saturu dažādu psiholoģisko skolu zinātniski izprot dažādi. Tā iemesls ir metodoloģija un dažādās psiholoģijas skolās izveidojušās mazo grupu izpētes tradīcijas. Mazās grupas analīzē var izdalīt četras galvenās teorētiskās pieejas: socioloģisko, mikrosocioloģisko, grupas dinamikas pieeju un psihoanalītisko mazās grupas interpretāciju.
Socioloģiskā peeja (pamatlicējs E. Meijo) aplūko mazo grupu kā sociālu vienību, kura nosaka savu locekļu statusus, lomas un sociālās uzvedības standartus grupā, integrējot cilvēku individuālās pūles, aktivitātes, veidojot kolektīvas uzvedības formas.
Mikrosocioloģiskā pieeja (literatūrā var sastapt arī nosaukumu “sociometriskā” pieeja, pamatlicējs Dž. Moreno) pievērš galveno uzmanību mazās grupas locekļu starppersonisko attiecību sociālpsiholoģiskajiem aspektiem, simpātijām un antipātijām, komunikāciju tīklam, kuri apvieno cilvēkus mazajās grupās.
Grupas dinamikas skola (pamatlicējs K. Levins) apskata mazo grupu kā funkcionējošu un attīstošos sociālu organismu un analizē tos dinamiskos, sociālpsiholoģiskos procesus, kuri pavada un nodrošina grupas attīstību, piemēram, grupas saliedēšanos, kopīgu normu un vērtību veidošanos, līderības un vadības fenomenus grupā u. c. …