Socioloģija ir mācība par cilvēka uzvedību sabiedrībā.
Socioloģija ir zinātne, kas pētī sabiedrības likumsakarības un procesus, kas apvieno vai nošķir cilvēkus kā indivīdus un kā grupu locekļus. Socioloģijas sākumi meklējami 19. gadsimtā kā sekas straujajām sabiedrības pārmaiņām. Socioloģijas mērķis bija noskaidrot, kas sociālās grupas apvieno, kā arī izprast sociālās norobežošanās iemeslus un spēt šos procesus kontrolēt.
Mūsdienu sociologu pētījumi ir vērsti uz sabiedrības makrostruktūru (rasu, etniskās piederības, sociālo slāņu un dzimumu), sabiedrības institūciju (piemēram, ģimeņu) un mikroprocesu (starppersonu attiecību) izpēti, izvērtējot iemeslus to krīzēs (noziegums, šķiršanās). Visbiežāk pētniecībā tiek izmantotas statistikas metodes, veidojot situācijas attīstības modeļus, tomēr populāras ir arī kvalitatīvās metodes (intervijas, fokusgrupu diskusijas un etnogrāfiskās metodes).
Sociologi ir ieinteresēti mācībā par cilvēkiem un ir iemācījušies pamatzināšanas. Visa cilvēces uzvedība notiek sabiedrības kontekstā. Šis konteksts – institūcijas un kultūra, kas apņem mūs – nosaka, ko cilvēki domā, ko dara.
Socioloģija ir zinātnes virziens domās par sabiedrību un tās ietekmi uz cilvēku grupām.
Novēršana, cēloņi un loģiska analīze, savienojumā ar zināšanām un lielu teorijas apjomu un analītisku darbību, ir sociologa labākie instrumenti. Socioloģija ir iedvesmojusies no tā, kas cilvēkiem ir domām un iespaidiem no citiem, bet tās ir nesalīdzināmi nejauši novērojumi. Tas ir balstīts uz novērojumiem, kuri ir objektīvi un akurāti, lai veiktu analīzi, ka tas ir uzticams un var būt arī citu apstiprināts.
Socioloģija pēta neindividuālus faktus, lai saprastu cilvēku uzvedību. No socioloģiskā skata punkta psiholoģiskie izskaidrojumi nav nepareizi tikai nepilnīgi un pārāk centrēti uz individuālismu sabiedrības līmeņa vietā. Sociologi skaidro cilvēku uzvedību kā daudzpusīgu, ne tikai no individuāliem motīviem un nostājām, bet arī kā sociāla konteksta priekšgājēju, kurā dzīvo cilvēki. …