Jau tālajā pagātnē, Jēzus uzskaitīdams cilvēku problēmas (Mt. 25:35 – 36), piemin, kā cilvēks ir izsalcis, izslāpis, svešinieks, kails, slims, cietumā. Tā pat viņš redz bezmērķību.
Cilvēku miesīgas problēmas ir nabadzība, slimība, izsalkums, apģērba un pajumtes trūkums utt. Dvēseles problēmas – vientulība, atzinības trūkums, bailēs un nedrošība šja pasaulē, tuvinieku nāve, dzīļu, mīlestības pilnu attiecību trūkums, apkārtējo cilvēku agresīva vai vienaldzīgā attieksme pret cilvēka bēdām, daudzas psihiskās slimības u. c. garīgas problēmas – dzīves mērķa jeb jēgas trūkums, apzinātas vai neapzinātas bailēs no nāves, neticība nekam. 1
SOCIĀLĀ PROBLĒMA – tā ir pretruna starp indivīda, grupas vai kopienas vajadzībām un iespējām šīs vajadzības apmierināt.
Sociālas problēmas ir relatīvas un mainīgas. Apstākļi un situācijas, kas agrāk netika uzskatītas par problēmām, šodien tiek uztvertas kā problēmas ( piemēram, miesas sodi bērnu audzināšana un otrādi ( piemēram, kopdzīve pirms laulībām). Sociālo problēmu definēšana atkarīga arī no kultūras tradīcijām un vērtībām attiecīgajā sabiedrībā. Bez tam tiek diskutēts par to, kur meklējami sociālo problēmu rašanās cēloņi – vai atsevišķā indivīdā vai sabiedrībā kā sistēmā kopumā. Tādēļ sociālo problēmu formulējums ir atšķirīgs dažādu autoru un sociālā darba teoriju skatījumā.
Ja indivīdam, grupas vai kopienas nav iespēju apmierināt savas vajadzības, šāda situācija pazemina indivīda, grupas vai kopienas spēju sociāli funkcionēt – izpildīt savu lomu, uzdevumus sabiedrība. Sociālās problēmas var izpausties kā alkoholisms, narkomānija, prostitūcija, pašnāvība, vardarbība, likumpārkāpumi u. c. 2 …