Dažādi autori atšķirīgi skaidro terminu „sociālais darbs”. M. Siporīns (M. Siporin, 1975) apgalvo, ka „sociālais darbs ir profesionāls pakalpojums, kura centrālais uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem piepildīt viņu pamatvajadzības, padarot iespējamu viņu optimālu sociālo funkcionēšanu”. [22; 27] Sociālā darba terminoloģijas vārdnīcā sociālais darbs tiek definēts kā „profesionāla, mērķtiecīga, kompleksa darbība, kas orientēta uz cilvēku sociālo problēmu praktisku risinājumu”. [23; 202] R. Skidmors un Takerijs (R. Skidmore & M. Thackery, 1976) uzskata, ka „sociālie darbinieki analizē sociālās attiecības un sastrādā ar klientiem, lai atrastu risinājumus tām problēmām, kuras kavē klientu sociālo funkcionēšanu.” [22; 27] Savukārt LR Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā tiek norādīts, ka „sociālais darbs ir profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus” [17]. Apskatot šīs definīcijas, var izdarīt divus būtiskus secinājumus:
1)sociālais darbs ir profesija, kuras mērķa grupa ir cilvēki, kuri kādā konkrētā savas dzīves posmā ir saskārušies ar problēmu, kuru paši saviem spēkiem nav spējīgi atrisināt;
2)šīs problēmas apzināšanā vai risināšanā ir nepieciešama iejaukšanās „no malas”, kurai jābūt mērķtiecīgai un profesionālai.
Pēdējais secinājums akcentē sociālo darbinieku profesionalitātes nozīmīgumu sociālā darba intervences procesā, kas ir ļoti cieši saistīts ar sociālekonomisko situāciju Latvijā. Straujā sabiedrības noslāņošanās, demogrāfiskā krīze, globalizācijas procesi un citas valsts sociālās un ekonomiskās attīstības tendences ir aktualizējušas tādu problēmu kā bērnu atstāšana novārtā, alkoholisms un narkomānija, pusaudžu noziedzība, vardarbība u.c. eksistenci. Analizējot Sociālā darbinieka profesijas standartā noradītās prasības, var secināt, ka sociālā darbinieka klienti var būt veci cilvēki, bērni un jaunieši, cilvēki ar īpašām vajadzībām, personas, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādēs vai kuras atbrīvotas no tām, bezpajumtnieki, HIV un AIDS slimnieki utt., kas norāda, ka sociālie darbinieki savā darbā sastopas ar visdažādākajām problēmām. Turklāt jāņem vērā, ka šo problēmu risināšana ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kas prasa virkni specifisku zināšanu un prasmju, tādejādi īpaši atzīmējot sociālo darbinieku kompetences un profesionalitātes nozīmīgumu.
Pievēršoties profesionalitātes jautājumam, ir jāatzīmē, ka bieži vien Latvijā sociālā darba kā profesionālas darbības kvalitātes līmenis tiek apšaubīts. Pastāv virkne apstākļu, kas rada pamatu šīm bažām, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas 2001.…
