Sociālizācijas teorijas

IEVADS
Bērnība, neapšaubāmi, ir labākais dzīves posms. Tā ir pilna no atklātības, spēles, ziņkārības un prieka. Bērna dvēsele ir viegli iespaidojama un uztver visu kā sūklis. Ja piemērs atdarināšanai ir labs, tad viņa turpmākāja dzīve būs laba, bet ja pieaugušie bērnu nomāc, ja aizliegumi un sodīšana ir pārsvarā pār mīlestību un brīvību, tad kļūstot vecākam, viņa dzīve būs nopietni sarežģīta.

Viktors Hugo rakstīja, ka „noteikumi, kuri ir ieaudzināti cilvēka bērnība, ir līdzīgi burtiem, kuri ir izgriezti jaunā koka mizā, tie aug kopā ar viņu, tie ir viņa neatņemama sastāvdaļa”1 .

Procesu, ar kuru palīdzību bērns kļūst par pilnvērtīgu cilvēku, sociologi sauc par socializāciju. Cik daudz mīlestības un rūpju vecāki ieliks savā bērnā – tik daudz bērns būs laimīgs tālākajā dzīvē. Taču socializācija nav process, kurš paej tikai bērnībā – ir gan pieaugušā cilvēka, gan vecuma un pat nāves socializācija. Lai labāk saprastu, kas notiek socializācijas procesā un kā pareizi jārīkojas – ir trīs vissvarīgākās socializācijas teorijas, kuru autori ir Čārlzs Hortons Kūlijs, Džordžs Herberts Mīds un Zigmunds Freids.













SOCIALIZĀCIJA
Piedzimšot, mums nav nekāda priekšstata, ka mēs esam individuālas būtnes, ka mēs esam viņš vai viņa. Tā kā mēs dzīvojam sabiedrības specifiskās daļās, mūs ietekmē noteiktas grupas, rases, reliģijas un reģioni, ka arī īpašas grupas kā ģimene un draugi. 2
Kultūras būtisko elementu ieaudzināšana jaunajos sabiedrības locekļos ir saukta par socializāciju. Pateicoties socializācijai cilvēki mācās efektīvi piedalīties sabiedrībā, pie kuras viņi pieder.
…