Sociālisms un tā galamērķis – komunisms – bija izteikti dogmatiskas sistēmas, kurām ir ļoti grūti atrast apstiprinājumu dzīvē. Tāpēc šīm mācībām vajadzēja stipru sistēmu un ticību, lai tās vispār varētu pastāvēt. Mākslinieki ir meklējuši veidu, kā izteikt sevi, nepazaudējoties. Tas ir liels izaicinājums, salīdzinot, ar mūsdienu situāciju, kad mākslinieku neierobežo praktiski nekas un neviens.
Edgaru Iltneru (1925–1983) var uzskatīt par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. 2.puses pārstāvjiem Latvijas glezniecībā. Viņš ir viens no skarbā stila paaudzes īstenajiem klasiķiem un socreālisma modernizētājiem. Tiekdamies pēc formas un satura jauninājumiem, mākslinieks pārsteidza laikabiedrus ar negaidītiem individuālā rokraksta pavērsieniem 60., 70. gados un citādību – 80.gadu sākumā.
Savu radošo biogrāfiju Iltners pārliecinoši iesāka ar skarbā stila paraugiem „Vīri nāk” (1957), „Dzintara meklētāji” (1959), „Zemes saimnieki” (1960) un „Cietās rokas” (1962), to noslēdza ar smeldzīgi atkailināto pašatklāsmi „Mana Latvija” (1982). Pa vidu – ar klasikas mēru mērotās „Nemirstība” (1968), „Grieze griež” (1971), „Kartupeļu lauks” (1974), „Kurzemes krasts” (1974), „Latvijas laukos” (1975) un citas virsotnes. Pēdējās gleznās – „Līgonakts”, „Lauku kapela”, „Mana Latvija” un par garīgo pašportretējumu atzītajā Jēkaba Kazaka portretā (visas 1982) – Iltnera redzējums sasniedza traģisku apskaidrību, bet gleznojuma ekspresija – pilnīgu atbrīvošanos.
Edgara Iltnera, tāpat kā citu pēckara mākslinieku biogrāfijās un jaunradē, laikmeta diktētajā divdabībā neizbēgami un pretrunīgi mijās un pārklājās personiskais un oficiālais.…
