Sociālie pakalpojumi aprūpei mājās veciem un vientuļiem cilvēkiem

Mūsu gadsimtā saistībā ar vispārējām cilvēku sadzīves kultūras izmaiņām, medicīnisko, bioloģisko, tehnisko u.c. zinātņu progresu ir ievērojami mainījies iedzīvotāju sastāvs. Raksturīga stabila mūža vidējā ilguma pieauguma tendence.

Latvijā strauji pieaudzis vecu ļaužu īpatsvars. Šī tendence valstī vērojama kopš Otrā pasaules kara, tomēr pēdējos gados tā ir īpaši pastiprinājusies.

Kopš 1998.gada bērnu un pusaudžu īpatsvars demogrāfiskajā slodzē ir mazāks par pensiju vecuma iedzīvotāju īpatsvaru1 (sk.pielikumu 1.) 2004. gada sākumā bērnu un pusaudžu skaits uz 1000 darbspējīgajiem iedzīvotājiem bija gandrīz 1,5 reizes mazāks nekā pensijas vecuma iedzīvotāju skaits2.Vecu cilvēku skaits palielinās un Latvijas iedzīvotāju sastāvs kļūst arvien vecāks.

Demogrāfiskie dati rada, ka Latvijā tuvāko 20-30 gadu laikā jārēķinās ar ievērojamu iedzīvotāju novecošanu un darbaspējīgo iedzīvotāju īpatsvara samazināšanos. Kopš 2000.gada iedzīvotāju skaits vecumā virs 60 gadiem pieaudzis par 14,4 tūkstošiem vai 21-22% no iedzīvotāju kopskaita3. Tāpēc radušās problēmas ar vecu cilvēku sabiedrību un sociālekonomisko stāvokli, viņu lomu un vietu ģimenē, sociāli medicīnisko rehabilitāciju, sociālo aprūpi un apkalpošanu.

Vecums ir vissarežģītākais dzīves posms. Tas ir laiks, kad eksistences jautājumi nostājas cilvēka priekšā visā pilnībā.

Aktuāls kļūst jautājums par veco iedzīvotāju aprūpi, kuriem ir pāri 65 gadi. Raugoties uz aprūpējamā vecumu, sabiedrībai ir tendence atbrīvoties no šiem cilvēkiem, ievietojot viņus ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās, parasti neņemot vērā veco cilvēku vēlmes un nepiedāvājot citas aprūpes iespējas.
Veciem cilvēkiem ir ļoti grūti dzīvot, rūpēties par sevi, izejot no patreizējās situācijas valstī, kad pensijas ir minimālas un šo cilvēku dzīves līmenis ir ļoti zems.…