Sociāldemokrātija izveidojās 19. gadsimtā otrajā pusē kā alternatīva kapitālismam. Tā tiecas aizstāvēt darba ņēmēju intereses, kapitālistiskās sabiedrības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novēršot ar kopsabiedriskās nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu tautvaldības formā.1 Sākotnēji tās ideoloģiskais pamats bija sociālisms, tā arī piekrita būtiskajām marksisma ievirzēm, piem. vispārējai līdztiesībai, sociālam taisnīgumam. Taču 20. gs. sākumā sociāldemokrāti atteicās no dažām marksistu idejām (proletariāta diktatūras, vecās pasaules sabrukuma, nesamierināmas šķiru cīņas, sociālas revolūcijas, privātīpašuma likvidācijas), kas vēlāk noveda līdz totālitārisma režīmu nodibināšanai Krievijā un citās valstīs. Sociāldemokrāti uzskatīja, ka sociālismu jādibinā tiesiski, nevis ar varu.2
Sociāldemokrātija visu laiku centās sasniegt līdzsvaru starp tirgu un valsti, indivīdu un sabiedrību. Tā meklē kompromisu starp orientēšanos uz kapitālismu, kā vienīgo efektīvo materiālo labumu ražošanas sistēmu un ievirzi uz šo labumu pārdalīšanu saskaņā ar ētiskiem, nevis tirgus, principiem.3
Idejiski politiskā sociāldemokrātu koncepcija ir demokrātiskais sociālisms. Demokrātiskā sociālisma sasniegšana ir demokrātijas īstenošanas un „labklājības valsts” nodibināšanas rezultāts.…