Vēsturiski Latvijas sabiedrība ir bijusi multi- etniska. Laikā starp 1920. un 1940. gadiem vietējie iedzīvotāji bija stabilā un nozīmīgā vairākumā. Šī iemesla dēļ vēsturiskās un etniskās dimensijas bija svarīgas visām politiskajām partijām gan laika posmā no 1920. līdz 1930.gadam, arī. 80. gadu beigās un 90. gados. Nepieciešams aplūkot Otrā Pasaules kara un pēc kara notikumus Latvijā.
Demogrāfiski 20. un 30. gados Latvija bija heterogēnākā no Baltijas valstīm. Etniskās tīrīšanas plānu, kā tas tiek saukts mūsdienās, būtiski ietekmēja Padomju Savienība. 1941.gada 14.jūnijā vienas nakts laikā 15– 16 tūkstoši latviešu tika izvesti uz Sibīriju un bija nolemti iznīcībai. Lielākā masu deportācija notika 1949.gadā, kad apmēram 119 000 cilvēku no Latvijas, pārsvarā veiksmīgu neatkarīgo zemnieku saimniecību zemnieki, kuru ģimenes tika arestētas un deportētas uz Sibīriju.1 Pēc Otrā Pasaules kara Latvija otro reizi zaudēja apmēram vienu trešo daļu no tās iedzīvotājiem 30 gadu laikā. Sākot ar 1941.gada izvešanām latviešu īpatsvars samazinājās no 83% līdz 52% 1989.gadā.2
Maskava ar tās centrālo valdību organizēja masu migrāciju uz Baltijas valstīm. Daudzi migranti ieradās Latvijā Padomju Savienības industrializācijas un kolonizācijas politikas rezultātā. Augstāku dzīves standartu, industrializācijas, infrastruktūras un Rīgas kā “Eiropas pilsētas” tēla dēļ. Padomju Savienības laikos 70. un 80.gados šajās republikās bija augstākais migrācijas līmenis visā Padomju Savienībā. Migrācijas process bija galvenais cēlonis demogrāfiskā stāvokļa izmaiņām Latvijā.…