Optimālu attiecību nodibināšana starp skolotāju un apmācāmo – tā ir viena no svarīgākajām sociāli psiholoģiskajām problēmām, kas lielā mērā veido mācību procesa rezultātus. Ir konstatēts, ka pretrunas, kuras rodas pedagoģiskajā procesā, rada sliktākas sekmes, rezultātus vismaz par 30%. Savukārt, - apmācāmo motivācija optimālu savstarpējo attiecību apstākļos to palielina par apmēram tādu pat procentu.
Saskarsme – galvenā cilvēka esamības forma. Saskarsme neatņemams cilvēka raksturojums. Saskarsmes kultūra- neatņemama cilvēces un katras tautas garīgās kultūras sastāvdaļa . Visi cilvēka darbošanās veidi notiek saskarsmes kontekstā. Saskarsme ir reālā, aktuālā garīgās dzīves pastāvēšanas forma. Kompetenta, labvēlīga saskarsme- patiesi, ir vienīgā, īstenā cilvēku dzīves greznība, kā teica A.de Sent-Ekziperī (Omārova S., 1994.,9.lpp.).
Saskarsme ir attieksmju veids, cilvēka esības un eksistences veids, mijiedarbības process, kurā notiek informācijas apmaiņa verbālā un neverbālā formā, cilvēku savstarpējo attiecību veidošanas un attīstības priekšnoteikums (Garleja R., 2003.,51.lpp.).
Personība nav iedomājama bez saskarsmes ar sabiedrību un otrādi. Tas ir sabiedrības attīstības reizrēķins, kas darbojas pēc savienoto trauku principa, savstarpējās ietekmējības. Visas cilvēkiem piemītošās īpašības var iekļaut divās struktūrās – psiholoģiskajā un sociālajā- un atbilstoši tām pētīt saskarsmi.
Saskarsme ir cilvēka sociālās dabas izpausme un realizācija cilvēku mijattiecībās. Saskarsmes procesā notiek cilvēku savstarpējā apmaiņa ar informāciju, zināšanām, pieredzi, idejām, viedokļiem, jūtām, pieņēmumiem. Saskarsmes līdzekļi ir valoda, darbība, tās organizācijas formas, attieksmes, attiecības, informācija. Tas ir komunikatīvās saskarsmes process.
Jebkura saskarsme sākas ar cilvēku savstarpēju uztveri un no tās ir atkarīgs, kā saskarsme veidosies tālāk. Priekšstata veidošanās par otru cilvēku lielā mērā ir atkarīga no uztverošā cilvēka Es koncepcijas, dzīves pieredzes, personības īpatnībām, motivācijas, noskaņojuma. Bieži vien uzkrātās zināšanas cilvēkiem it kā saka priekšā, ko viņš no otra var sagaidīt.
Saskarsmes prasmju un iemaņu pilnveidošanai robežu nav. Šajā sfērā mācīties nekad nav par vēlu, jo līdz pēdējai dienai katrs no mums iesaistīts cilvēcisko kontaktu tīklā un sniedz prieku vai nodara sāpes apkārtējiem.
Saskarsmes iemaņas nepieciešamas itin visiem cilvēkiem un visās profesijās, protams, īpaši nozīmīgas tās ir tiem, kuri strādā apkalpojošā sfērā, kur ikdienas jāsastopas ar daudziem un dažādiem cilvēkiem.
Mūsu dienās arvien vairāk un vairāk jūtams, ka darbā nepietiek tikai ar profesionālajām zināšanām vien, jāprot veidot attiecības ar cilvēkiem (Saskarsme audzēkņiem, 1999., 11.lpp.):
ar saviem kolēģiem;
ar padotajiem;
ar darbadevējiem;
ar klientiem.
Sociālās prasmes, noder uzņēmēja profesionālajā izaugsmē, jo kā jau iepriekš tika minēts, ar profesionālajām zināšanām nepietiek, jāprot strādāt ar cilvēkiem.
Sabiedriskā dzīve nav iespējama bez konfliktiem. Var tikai fantazēt par pilnīgu harmoniju un visu cilvēku interešu maksimālu saskaņošanu. Ja kāds to gribētu panākt, tad tikai nonivelējot visai atšķirīgas intereses, bet tā vairs nav un nevar būt plurātiska demokrātiska sabiedrība. No nesenās vēstures mēs zinām, kādiem līdzekļiem to var panākt un kas no tā iznāk.
Mūsdienu konfliktaloģija māca, ko citu raudzīties uz konfliktiem kā uz normālu un neizbēgamu parādību. Tas nozīmē dzīvot šajā sarežģītā sabiedrībā, nenoliedzot nevienas grupas intereses pāri citām. Domāt nevis par konflikta likvidēšanu (tas vienalga, nav iespējams- iedzītas dziļumā, pretējās intereses, ilgi apslāpētas, reizi izlauzīsies uz āru), bet par spriedzes mazināšanu, par konflikta mīkstināšanu un kompromisu meklēšanu.…
