Bērnu tiesību konvencijā, ko pieņēmusi ANO Ģenerālā Asambleja 1989. gada 20.novembrī, tiek atzīts, ka ‘’ikvienam bērnam ir tiesības uz viņa fiziskajai, psihiskajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai attīstībai atbilstošu dzīves līmeni un tikt pasargātam no apstākļiem, kas var traucēt vai būt bīstami viņa veselībai vai ietekmēt izglītību.’’/4;183/
Savukārt Latvijas Izglītības koncepcija par izglītības mērķi noteic: ‘’radīt ikvienam cilvēkam iespējas veidoties par garīgi un fiziski attīstītu, brīvu un atbildīgu, radošu kultūras personību.’’/1;5/
Krīze Latvijas ekonomikā radījusi dažādas sociālās problēmas arī izglītībā:
mācību līdzekļu daudzveidība bieži apgrūtina pedagogus izvēlēties vispiemērotākos līdzekļus bērnu apmācībai;
mācību literatūras biežā izdošana ada neapmierinātību vecāku vidū, jo vairāku bērnu ģimenēs tas prasa papildus līdzekļus no ģimenes budžeta;
pedagogu darba atmaksā netiek ņemta vērā skolotāja darba kvalitāte;
mazais pedagogu atalgojums pazemina izglītības darba kvalitāti. Par pedagogiem bieži strādā neatbilstošas profesijas un kvalifikācijas speciālisti. Lai palielinātu ģimenes budžetu skolotāji strādā papildus darbu, kas rada cilvēkos pārslodzi;
lauku skolu likvidācija liedz vecākiem bērnus sūtīt dzīves vietai tuvākajā mācību iestādē. Transporta sistēmas nesakārtotības dēļ, bērniem nepieciešams palikt skolu internātos un nedēļu ilgi būt šķirtiem no ģimenes;
lauku pirmsskolas iestāžu likvidācija liedz daudziem lauku bērniem apmeklēt bērnudārzu;
lielais bezdarbs dažos republikas rajonos radījis grūtības ģimenes finansiālajos apstākļos. Vecākiem nav iespējams nodrošināt bērniem atbilstošas ārpusskolas nodarbības, kādas tie vēlētos. Ar katru gadu pieaug maksas pulciņu skaits;
mācību maksa augstākajās mācību iestādēs liedz jauniešiem izvēlēties sev piemērotāko specialitāti dzīvei.…
