Sabiedrībai, bez šaubām, nav vienaldzīgi arī motīvi, kas nosaka kādu cilvēka rīcību. Tāpēc uzvedības vērtēšana ietver divus momentus: pirmkārt, rīcības sociālās sekas un, otrkārt, tās subjektīvos cēloņus. Tie abi var sakrist, bet var arī atrasties pretrunīgās attiecībās.
Kā atzīmē E. Peņkovs sociālo normu saturs un darbība neaprobežojas ar prasību, lai atsevišķi cilvēki ievērotu uzvedības noteikumus. Tās satur arī prasības, kas ir vērstas uz kopību un sociālo institūtu darbību. Īpašu vietu ieņem sociālās normas, kas regulē sabiedrisko lietu pārvaldes orgānu darbību.
Salīdzinot iepriekš minēto autoru izdalītās sociālo normu pazīmes jāsecina, ka daudzas no tām sakrīt, lai gan to formulējumi daudzkārt atšķiras. Tāpēc pazīmēm jābalstās, veidojot sociālo normu jēdzienu. Par atšķirīgajām pazīmēm var debatēt, un polemika arī varētu palīdzēt apzināties kādus sociālo normu aspektus. Bet šo darbu pagaidām mēs atstāsim lasītājiem, cerēdami, ka turpmāk, apskatot jau konkrētos normu veidus, varēsim kopā konstatēt vēl kādas sociālo normu īpatnības. Pirms runājam par normu veidiem, pievērsīsim uzmanību tam, ka, saskaņā ar plaši iesakņojošos viedokli, sociālās normas ir svarīgākais sociālās regulācijas līdzeklis.…