Sociālās darbības mākslas terapija

Šis raksts pēta krustošanās punktus starp mākslu, darbību un sabiedrību. Tas apraksta autores mākslas terapijas darba sociālpolitiskos aspektus par izdzīvojušajiem represētajiem, kas dzīvo Brazīlijā, Ķīnā un Dānijā un aplūko veidus kā neatkārtojami vēsturiski un sociāli procesi iespaidoja viņas priekšstatus un praksi par sociālās darbības mākslas terapiju.

Ievads
Mēs mēdzām to saukt savādāk. Kad uzsāku savas doktora studijas 1974. gadā, āķīgās frāzes nebija „sociāla darbība” vai „līdzdalība izpētē”, bet drīzāk „kritiskā apziņa” {conscicntizacao) un "atbrīvošanās mācība".
Valodu ietekmēja Brazīlijas rakstītprasmes pasniedzējs un radikāls reformators Paulo Freire (1970, 1973), kurš bija viens no mūsu iemīļotajiem profesoriem un kura teorija par sabiedrības attīstību vadīja manu akadēmisko nodaļu izsūtīšanas laikā.
Ja mākslas terapijas pieredze datējas ar mūsu profesijas pirmsākumiem, tad sociālās darbības filozofijas pieteikumi ir vecāki nekā esošais apzīmējums. Mēs nestrādājam ne laicīgajā, ne teorētiskajā izolācijā. Mūsu privātais, vietējais un tūlītējais mākslas terapijas darbs ir pētīts sabiedrībā, filozofijā un vēsturē. Mēs vērtējam izvēles un nozīmes kā mediķi un tās tiek ietekmētas no katras personīgās un kolektīvās pieredzes vēstures, ko mēs atsaucam tagadnē, kas sākas ar mūsu pirmās ģimenes ziņojumiem, kas gan dod iespēju, gan uzliek saistības.
Es uzaugu Amerikāņu radikālās kustības biedrības ģimenē, mana pirmā un visuresošā ietekme bija politiska (Golub, 1996). Sociālā taisnība bija noteikts mērķis. Katra turpmākā saskare manā ceļojumā bija gļēvuļus audzinošā sociālā apziņa — 1960. gadu Brīvās skolas kustība un Indiāņu apņēmība un 1970. gada Conscientizacao — izkoptie veidi, ko es sapratu kā sociālo transformāciju un praktizētu mākslas terapiju sabiedrībās 1980. gadu beigās, kad notika darbi, kas minēti šajā rakstā.…