7. Secinājumi
Lai varēt atbildēt uz šo jautājumu, vispirms ir jādefinē, kā tiek saprasts termins sociālais taisnīgums – Sociālais taisnīgums – ideja izveidot sabiedrību, kurā pieņemtie lēmumi balstītos uz solidaritāti un vienlīdzību . Izejot no šīs definīcijas izriet šādi secinājumi par „no ieslodzīto vietu atbrīvoto cilvēku” riska grupu un sociālā taisnīguma panākšanu
• Sociālā taisnīgums šajā grupā tiktu raksturot tā, ka pēc atgriešanās no ieslodzījuma cilvēks būtu „izlabots” un varētu funkcionēt sabiedrībā tāpat kā citi cilvēki.
Pašreizējā situācijā Latvijā tas netiek nodrošināts, jo līdz šim nav bijis konkrēta plāna kā šo resocializāciju panākt, taču pirmās iestrādnes jau ir sākušas un likumprojekts, kas varētu to mainīt jau ir iesniegs izskatīšanai Saeimā. Līdz ar to var secināt, ka šajās punktā sociālais taisnīgums ir iespējams.
• Iepriekšējais secinājums norāda tikai uz vienu no pusēm – no ieslodzījuma vietas atbrīvotajiem – taču ir arī otra puse- sabiedrība, kurā šie cilvēki atgriežas. Sociālā taisnīguma nodrošināšanai būtu jāpanāk to, ka sabiedrība bez aizspriedumiem šos cilvēkus varētu pieņemt atpakaļ un ļaut viņiem dzīvot.
Pašreiz nekādi šāda veida resocializācijas pasākumi veikti netiek, varētu teikt, ka sociālais taisnīgums netiek nodrošināts, taču der atzīmēt, ka ne vienmēr cilvēki pēc ieslodzījuma vietas atgriežas kā „izlaboti” sabiedrības locekļi, līdz ar to sabiedrība pamatoti viņu nepieņem atpakaļ, tādēļ sociālo taisnīguma esamību vai neesamību šeit nevar vērtēt.
Kopumā, šai riska grupai sociālais taisnīgums līdz galam nav nodrošināts.
„Ieslodzīto cilvēku” riska grupa un sociālā taisnīguma nodrošināšana.
• Cilvēkiem, kas atrodas ieslodzījuma, nevajadzētu būt izslēgtiem no sabiedrības, ekonomikas viņiem jāpaliek šajā organizētajā sistēmā.
…
