6. Lai nodrošinātu ģimenēm (personām) ar līdzvērtīgu ienākumu un materiālo stāvokli tiesības pretendēt uz maznodrošinātas (ģimenes) personas statusa saņemšanu, saņemt līdzvērtīgu sociālo atbalstu noteiktās dzīves situācijās, pēc darba autors domām, valstiskā līmenī ar tiesību aktu būtu jānosaka vienots pamatkritērijs maznodrošinātas ģimenes (personas) statusa iegūšanai, kas (līdzīgi kā tas tiek noteikts trūcīgas ģimenes (personas) statusa iegūšanas gadījumā) būtu piesaistīts valsts noteiktam ģimenes (personas) ienākumu un materiālā stāvokļa līmenim, kuru nepārsniedzot, ģimene (persona) tiktu atzīta par maznodrošinātu, kā arī kārtību, kādā novērtējami ģimenes (personas) ienākumi un materiālais stāvoklis.
Savukārt, lai nodrošinātu ģimenēm (personām), kuras saskaņā ar valsts tiesību aktu ir atzītas par maznodrošinātām, katra pašvaldība, ievērojot savas pašvaldības maznodrošinātu iedzīvotāju vajadzības, sniegtu tiem pašvaldības saistošajos noteikumos noteikto sociālo atbalstu, kas katrā Latvijas pašvaldībā var būt atšķirīgs atkarībā no attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju pamatvajadzību izpētes.
Ir vērtējams, vai valstiskā līmenī ir nosakāms konstants vai diferencēts maznodrošinātas ģimenes (personas) statusa iegūšanas pamatkritērijs, izdalot vairākas mazaizsargātu personu sociālās grupas, kas būtu atzīstamas par maznodrošinātām, vai tomēr šī prerogatīva ir piešķirama pašām pašvaldībām.
Personu grupas, kuras Latvijas likumdevējs ir izdalījis un atzinis par atbilstošām sociāli mazaizsargātu personu grupas statusam, ir īpaši pakļautas augstam sociālajam riskam, tādēļ Latvijas pašvaldībām, izstrādājot kritērijus maznodrošinātas ģimenes (personas) statusa noteikšanā pašvaldībā, ir jāņem vērā sociālos riskus, kuriem pašvaldības iedzīvotāji ir pakļauti vai var tikt pakļauti. Praksē pastāv lielāka varbūtība, ka sociāli mazaizsargātu personu grupas pārstāvji varētu pretendēt uz trūcīgas vai maznodrošinātas (ģimenes) personas statusa saņemšanu pirmām kārtām.
…
